Cenzdamies būt pieklājīgs, tu citu acīs izskaties pazemīgs. Tas kaitē problēmsituācijās, jo tajās bieži vien uzvar skaļākais un nekaunīgākais.

Gadu ritējumu visizteiktāk var just, tiekoties ar sen neredzētu radu bērniem.

Tādās reizēs, kad nav emocionālu pārdzīvojumu, nerodas arī vērtīgas dzīves atziņas.

Tā ir laime - kalpot pašam sev, nevis citam.

Tauta visu varena, kad tā ir vienota.

Tu dzīvē neko nesasniegsi, ja baidoties no grūtībām, izvēlēsies vieglāko ceļu.

Vislielākais cilvēka bieds – neārstējama slimība.

Visvairāk kaitina vadība, kas no padotajiem pieprasa perfektumu, bet pašai līdz tam vēl tāls ceļš ejams.

Vienalga, cik pieaudzis, viņš tik un tā vienmēr būs bērns, kam grūtā brīdī nepieciešamas vecāku rūpes.

Kad bērns nenakšņo mājās, tu visu nakti jūties kā faķīrs uz naglām. Nežēlīgi dur, bet nākas iegalvot, ka viss būs labi.

Pazemojot citus, augstāk necelsies.

Ja ir daudz naudas, komplektā bez maksas līdzi tiek dota nekaunība un vara. Tāda vērtība kā sirdsapziņa, šajā bezmaksas komplektā neietilpst.

Jo ilgāk dzīvo laulībā, jo vairāk apzinies, kāda tā ir vērtība.

Kas domāts citam, pie tevis ilgi neturēsies.

Dzīve kā spēle un spēle kā dzīve.

Mēdz gadīties, ka kāda īpaša smarža atsauc atmiņā senus bērnības notikumus vai sajūtas.

Ja nemainīsies līdzi laikam, sāksi arvien straujāk novecot. 

Es neesmu vadītāja. Es esmu radītāja.

Tad, kad naudu tavām vajadzībām tērē kāds cits, tu neiedziļinies, vai pirkums ir vai nav par dārgu. Tikai tad, kad nākas tērēt savu naudu, tu beidzot sāc apzināties tās vērtību.

Gadu gaitā mēs arvien vairāk sapinamies pienākumu, atbildības un pieradumu pinekļos. Ja vēlētos no tiem izrauties, savainotu dvēseli līdz asinīm. Nav iespējams visu sākt no jauna. Rētas, nespēdamas sadzīt, sūrstēs līdz mūža galam.