4.

Drīz vien tumšie mākoņi pašķīrās, un debesīs parādījās smaidīga Saulīte. Viņa pamanīja slapjo un nogurušo Pīlēnu.

“Nāc, pie manis! Atpūties mākoņu gultiņā! Es tevi izžāvēšu!” Saulīte aicināja.

 

 

5.

Pīlēns paklausīja un ierāpās mīkstajos mākoņos. Saulītes stari viņu patīkami sildīja un mīļoja. Pīlēns ātri vien iemiga.

 

 

6.

Kad Pīlēns pamodās, viņš paskatījās pāri mākoņa maliņai un tumšajās debesīs ieraudzīja spožas zvaigznītes.

“Kur palikusi Saulīte?” Pīlēns  uztraucās.

“Nebēdā, mazais!” Pīlēnu mierināja Mēness. “Saulīte tagad atpūšas. Kamēr viņa guļ, es lūkojos uz visu pasauli. Kad es būšu piekusis un došos gulēt, Saulīte  stāsies manā vietā un tu viņu atkal satiksi.”

 

Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko




Aizkulises

90-to gadu beigās veikalos nebija tik liela rotaļlietu izvēle kā šobrīd. Kaut ko nācās uzmeistarot pašai, piemēram, no kokvilnas auduma dažus mēnešus vecajai meitai uzšuvu grāmatiņas, kuras laika gaitā tika gan nomīlētas, gan apkošļātas.

Pie šīs idejas vēlreiz atgriezos 2006. gadā, kad žurnālam „Ievas Māja” gatavoju rakstu "Auduma grāmatiņa ar pārsteigumiem". Lai šūtā grāmatiņa bērnam patiktu, izmantoju attēlus no vairākiem kokvilnas audumiem. Kad attēli bija atlasīti, izdomāju stāstiņa sižetu. Rakstot īstās grāmatas viss notiek otrādāk: vispirms tiek sacerēta grāmata, un tikai pēc tam tā tiek ilustrēta. Diemžēl kokvilnas audumus ar interesantiem un savā starpā saskanīgiem attēliem sameklēt bija pagrūti, tāpēc stāstiņa sižetu izdomāju no tā materiāla, kas bija pieejams. Tā radās auduma grāmatiņa „Mazā Pīlēna lielais ceļojums” .

Gatavojot mājas lapu, nedaudz pielaboju tekstu un, lai tas būtu vizuāli pievilcīgāks, ilustrēju.