Atkal braucām līdz Kuresārei (Kuressaare), bet pēc tam pa 10 autoceļu līdz Väike Väin (Mazais jūras šaurums). Nobrīnījos, jo Sāmsalā nebija liela automašīnu plūsma, kaut arī brauciens notika pašā aktīvākajā tūrisma sezonā. Pa 3,6 km garu dambi, kas uzbūvēts 19. gadsimta beigās, nokļuvām Muhu salā. Tā ir vienīgā šāda veida būve Baltijā. Braucot pa šo ceļu pārņem fantastiska sajūta, jo ceļa abās pusēs plešas jūra!
Muhu sala ir trešā lielākā Igaunijas sala. Līdzko pārbrauc dambim, tā nokļūst pie Ēmu (Eemu) dzirnavām. Izkāpām pieturā atpūsties un iegājām suvenīru veikaliņā. Uz dzirnavām bērni nevēlējās iet. Tālāk mūsu ceļš veda uz Koguvas brīvdabas muzeju (www.muhumuuseum.ee), kas atrodas jūras krastā. Te saglabājusies tipiska Muhu zvejnieku sēta – mājas ar niedru jumtu un akmeņu krāvuma žogu. Šeit bijusi igauņu slavenā rakstnieka Juhana Smūla dzīvesvieta. Kad apmeklējām muzeju, izstaigāju arī izstāžu telpu. Es burtiski iemīlējos Muhu salai raksturīgajās - ar krāsainiem ziediem izšūtajās etnogrāfiskajās segās. Kaut ko tik krāšņu un pavisam neraksturīgu latviešu etnogrāfijai, redzēju pirmo reizi.
No muzeja braucām uz Kuivastu prāmju piestātni (Kuivastu sadama mälestustahvel). Tur nācās kādu pusstundu pagaidīt automašīnu rindā. Bērni vēlējās ēst, tāpēc piestātnei līdzās esošajā kioskiņā tētis nopirka maizītes. Lai arī ārā bija svelme, mašīnas logus nācās taisīt ciet, jo no jūras pūta vējš, nesot nepatīkamu kanalizācijas smaku. Un tādā vidē bērni ēda gardās maizītes... Brauciens pāri jūras šaurumam uz Virtsu ostu Igaunijas cietzemē ilgst 30 minūtes. Pēc tam mūsu ceļš veda uz Pērnavu (Pärnu). Naktsmītnē atstājām mantas un, apbruņojušies ar karti, devāmies jūras virzienā. Reklāmā solīto 10-15 minūšu vietā līdz jūrai gājām apmēram pusstundu. Jāatzīst, ka arhitekts, kurš plānojis Pērnavas ielu sadalījumu, to veicis diezgan haotiski. Ielas nav paralēlas, tāpēc nācās iet krustu šķērsu. Apmaldīties te iespējams pat ar visu karti.
Lai nevajadzētu atkal maldīties pa ielām, no rīta līdz jūrai aizbraucu ar mašīnu. Vēlāk pastaigājāmies pa pilsētas centru. Kad šķērsojām Latvijas robežu, Ainažos piebraucām pie mola. Pēc tam uz kādu pusstundu piestājām akmeņainajā Tūjas pludmalē. Savukārt Duntē iebraucām Minhauzena muzejā un izstaigājām Minhauzena taku. 2006. gada vasarā muzejam ritēja tikai otrais gads.
|
Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.
© Sanita Nikitenko |
||||||||
| Aizkulises
Novērtējuma apzīmējumi:
Baltijas jūra, peldot ar prāmi uz Sāremu.
Apdzīvotajā vietā Mändjala, kur apmetāmies pirmo nakti, meita pie jūras dzeltenajās smiltiņās no akmentiņiem izlika “bruģi”. Vēlāk akmentiņi tika aiznesti uz viesnīcas istabiņu un ar flomāsteriem apzīmēti.
Šīs, savukārt, ir Pērnavas pludmales smiltis. Nedaudz līdzīgas dubļiem. Dēls pludmalē atrada plastmasas sietiņu un izraka "kanalizācijas bedri". Tāda bija viņa rotaļa.
Lai šūpotos uz šīm metāla šūpolēm (pie Anglas vējdzirnavām), bija jānostājas uz metāla pēdām. |
