Neticamais labirints01.02.2016.

Tēma: E-GRĀMATASGarstāstsKomentāri

17.nodaļa Ēna

Kaut arī abas takas ir pilnīgi vienādas, izvēlos to, kas atrodas no manis pa labi.

- Ja pa labi, tad būs labi. Ja pa kreisi, tad būs greizi, - pusbalsī nodungoju tikko sacerētu meldiņu, mēģinādams sevi pārliecināt, ka izvēle pareiza.

Kādai smalkas balstiņas īpašniecei mans dziedājums iepaticies, jo seko pavisam kluss meldiņa atdarinājums. - Ja pa labi, tad būs labi. Ja pa kreisi, tad būs greizi.

- Kas te ir?  - nedroši iejautājos.

- Hi! Neviena te nav! – smieklos iespurdzas smalkā balstiņa.

- Gribu tevi redzēt! – uzstājīgi turpinu.

- Negribu tevi dzirdēt! – atbild balstiņa.

- Tu nu gan neesi viesmīlīga. Pasaki vismaz, kur es atrodos? – kļūstu dusmīgāks.

- Nekur, - balstiņa strupi atcērt.

- Kur tas ir – nekur? Nekurzemē?

Klusums ieilgst.

Cik noprotu, atbildi no neredzamās runātājas tik drīz nesaņemšu. Nolemju, ka nav vērts ilgāk gaidīt un sāku kāpt pa akmeņaino kalnu lejup. Lai kāpšanu padarītu kaut cik interesantāku, cenšos pārvietoties tikai pa lielākajiem akmeņiem. Kad esmu dažus akmens milzeņus pievarējis, galvā dzimst jaunas dzejas rindas.

Akmeņi man ceļu rāda,

Kaut tie nesaka ne vārda.

Hip, hop, augstāk lecu;

Tam vēl neesmu par vecu.

Lēkājot pa akmeņiem, klusībā vairākkārtīgi atkārtoju četrrindi un priecājos, ka beidzot arī mani apciemojusi dzejas mūza.

Kad līdz kalna pakājei atlicis vairs tikai pēdējais lēciens, akmens, uz kura stāvu, pēkšņi sakustas. Zaudēju līdzsvaru, un kā mazs bērns, kas tik tikko spēris pirmo nedrošo soli, sagrīļojos un nokrītu ar seju tieši smiltīs.

- Tfu! Kāda nekrietnība! Tfu! – no mutes špļaudams starp zobiem skrapstošos smilšu graudus, iesaucos. – Kas te jokojas? Tfu!

Slaukot smilšaino seju un apģērbu, pieceļos. Skatiens pārslīd apkārtnei. Vēlos ieraudzīt negantnieku, kas man kaitējis. Taču visapkārt nav nevienas dzīvas radības. Tikai es un mana ēna.

- Vai tu mani pagrūdi? – aizdomīgi jautāju ēnai. 

Atbildes nav.

“Es tev parādīšu”, klusībā nodomāju un tumšajam plankumam uzsviežu smilšu sauju. – Še tev!

Ēna noraustās uz vienu un uz otru pusi, it kā nezinādama, kur sprukt. Tad izgaist.

- Kas vainīgs, tas bailīgs! – lepni nosaku un pie sevis nopriecājos, ka tik ātri esmu izskaitļojis vainīgo.

Pēc pāris noietiem soļiem caur botām sajūtu pēdu kņudēšanu. Kā tad! Ēna atkal mani pavada un kā uzticams sunītis slīd līdztekus.

- Jau atkal tu! Skic! – mēģinu ēnu aizdzīt prom.

Šoreiz ēna projām nemūk. Kādu laiciņu tā guļ sastingusi pie manām kājām un tad, ne no šā, ne no tā, sāk strauji sarauties. Drīz vien ēna paliek tik maza kā krekla poga. Ilgi nedomādams, paņemu vistuvāko akmeni un uzlieku tai virsū.

- Tagad tu vairs man nesekosi!  - draudīgi nosaku un turpinu iesākto ceļu.

Pirmo mirkli jūtos gandarīts par savu rīcību, taču drīz mani sāk mocīt bažas: “Diez, kā ēna jūtas? Varbūt tai sāp?” Un es nolemju atgriezties.

Akmens vēl joprojām atrodas tai pašā vietā. Pieliecos un sloga vienu pusi paceļu uz augšu. Iespiestajā bedrītē kaut kas spīguļo.

- Ak! Mans lats! – iesaucos. - Kā tas te nokļuvis?

Līdzko paceļu lata monētu, spožais metāls pārvēršas oglītē un sadrūp manā plaukstā. Esmu pārsteigts, jo par tādiem brīnumiem stāstīts tikai pasakās. Kāpēc tas notiek ar mani? Es taču neatrodos pasakā.

No plaukstas nopurinu pelnus. Kā sīkas mušiņas tie uzlido gaisā un sāk griezties riņķa dejā. Stāvu apstulbis un nevaru pakustēties, bet mazie melnie punktiņi tik riņķo un riņķo, ietinot mani necaurredzamā mušiņu plīvurā. Un tad es jūtu, ka tieku pacelts un nests. Es lidoju!? Tikai uz kurieni?

Kad piezemējos, plīvurs izgaist. Atskārstu, ka atkal esmu uznests kalna virsotnē.

- Nu pagaidi, ēna! Es tev rādīšu! – nikni iesaucos un savicinu dūri.

 

Ja vēlreiz izvēlies taku pa labi, lasi 21. nodaļu "Atkal ēna".

Ja izvēlies taku pa kreisi, lasi 29. nodaļu "Pļava".

 

Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Aizkulises

Karte

Labirinta ceļus, pa kuriem doties, no piedāvātajiem variantiem izvēlas pats lasītājs.

Ja uzklikšķināsiet uz labirinta kartes, tā palielināsies. Lai palielināto karti noņemtu no ekrāna, nospiediet pogu esc (escape).

 

Špikeris

Iesaku pirmo reizi garstāstu izlasīt bez špikera. Ja tomēr rodas vēlme iziet pilnīgi visu labirintu gan ar pareiziem, gan ar nepareiziem ceļiem, lasiet šādā secībā.

 

Kā stāsts radās

2007. gada sākumā iedomājos, ka varētu pamēģināt uzrakstīt stāstu ar tādiem kā spēles elementiem. Bērnam vai pusaudzim tiktu dota iespēja pašam izvēlēties, kuras nodaļas lasīt. Protams, ka vispiemērotākā stāsta tēma šajā gadījumā būtu piedzīvojumi nepazīstamā vidē, kur pie atrisinājuma tiek, ejot gan pa pareiziem, gan pa nepareiziem ceļiem. Katru labirinta ceļa posmu biju paredzējusi aprakstīt citā nodaļā, tāpēc, līdzīgi kā programmēšanā, sastādīju ceļu algoritmu.

Toreiz vizuāli savā galvā iztēlojos, kāda būs vide un personāži, bet tā kā rakstnieka mūza mani nemēdza apciemot katru dienu, rakstīšana padevās ļoti, ļoti lēni. Bija pat dienas, kad vairākas stundas sēdēju pie vienas rindkopas domādama, kā to labāk uzrakstīt.

2007. gada rudenī pavisam nejauši uzzināju, ka apgāds „Zvaigzne ABC” organizē pirmo konkursu “Zvaigznes grāmata. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem”. Tobrīd šajā izdevniecībā tika sagatavota manu rokdarbu grāmatu sērija „100 radošas idejas”, tāpēc nevēlēdamās, lai mani atpazīst, konkursam iesniedzu darbu ar pseidonīmu NikoSata.

Žūrija stāstu izbrāķēja. Iespējams, ka stāsta pasniegšanas veids bija par sarežģītu, jo latviešu valodā līdz tam laikam bija pierasts grāmatu nodaļas lasīt visas pēc kārtas. Savukārt es piedāvāju nodaļas lasīt haotiskā secībā. Otrs iemesls, kāpēc stāstu noraidīja, manuprāt, literārā valoda, jo šajā ziņā esmu amatieris – iesācējs.

Garstāsts manā plauktā nogulēja vairākus gadus. Vīra mudināta, vismaz piecas reizes ķēros tam klāt, lai pilnveidotu tekstu. Katru reizi tālāk par trīs vai četrām nodaļām netiku. Tikai tad, kad izveidoju savu mājas lapu, nolēmu, ka pienācis īstais laiks garstāsta atjaunošanai. Pieķēros tam vēlreiz klāt 2015. gada vasarā un 2016. gada sākumā. Šajā laikā tapa arī visi zīmējumi.

Tikai tagad, kad stāsts ir ievietots mājas lapā, saprotu, ka vispiemērotākais tā pasniegšanas veids ir nevis grāmata, bet dators.

 

P.S. Lai arī vairākus gadus Latvijā kā naudas zīmi lietojam eiro, savā stāstā atstāju latu. Tas tādēļ, ka lats ir latviska un arī vēsturiska naudas zīme. Galu galā neviens jau nav apgalvojis, ka mums nekad vairs nebūs lati.

Stāstā pieminētās lata monētas priekšpuse (averss) un aizmugure (reverss).