Neticamais labirints01.02.2016.

Tēma: E-GRĀMATASGarstāstsKomentāri

19.nodaļa Kaste

Nogriežos pa labi. Nezvēra galvas smaidīgā izteiksme liek cerēt, ka esmu izvēlējies pareizo virzienu.

Ceļš ieved metāllūžņu izgāztuvē, kur apmēram divstāvmājas augstumā viens virs otra sakrāmēti automašīnu, vilcienu vagonu un kuģu vraki. Starp lielajiem lūžņiem mājvietu atraduši sarūsējuši kastroļi, liektas caurules, cauras lejkannas, saplēsti sieti, skārda plāksnes un vēl visādi citādi saimniecībā vairs nederīgi metāla izstrādājumi. Vēja iztraucēti, tie savā starpā saskaras un spalgi šķind. Pielieku soli, jo jebkura stiprāka vēja brāzma var radīt nogruvumu. Brr! To iedomājoties vien kļūst baisi.

Ātriem soļiem eju jau vairākas minūtes, bet ceļš vēl joprojām līkumo starp sarūsējušo lūžņu kalniem. Metāla virsmas saulē zaigo un žilbina acis, tāpēc lielo kasti, kas aizšķērso ceļu, pamanu pēdējā brīdī.

Četrstūrainā metāla kaste no ārpuses apdarināta ar dažāda lieluma spoguļu lauskām, kas manu attēlu sadrumstalo daudzos sīkos gabaliņos. Kastes vienā sānā pie divām eņģēm pieskrūvēts ovāls spogulis. No tā man pretī raugās izspūris puišelis netīrās drēbēs, ar zāļu groziņu vienā rokā.

Iespējams, ka spogulis kalpo kā durvis. Bez roktura gan, toties ar nelielu atslēgas caurumiņu labajā pusē. Vai tā ir mājiņa? Būdams ziņkārīgs, palūkojos pa spoguļa spraugu. Taču tā ir pārāk maza, lai tumšajā kastē spētu kaut ko saskatīt. Apeju visapkārt, cerībā ieraudzīt kaut vienu logu. Bet logu nav. Arī ceļa turpinājuma nav, jo ceļu aiz kastes aizšķērso lūžņu nogruvums. Un to es neriskēju šķērsot.

Nekas cits neatliek, kā pavērt spoguļdurvis un ieskatīties tumšajā telpā.

Vieglītēm pieskaros spogulim. Eņģes iečīkstas, un durvis atveras. Uzmanīgi pārkāpju pāri slieksnim. Taču līdzko esmu to izdarījis, durvis aizcērtas, un es palieku iesprostots tumšajā telpā. Tad kaste strauji sašūpojas. Es zaudēju līdzsvaru un nokrītu. Četrāpus tumsā mēģinu sataustīt durvis, bet nespēju, jo kaste visu laiku zvāļojas.

Pēc dažām sekundēm atskan skaļš būkšķis. Kastes apakšējā daļa spēcīgi atsitas pret kaut ko cietu, un tai pat momentā durvis atveras. Atviegloti nopūšos un izraušos no kastes laukā.

Taču mani sagaida pārsteigums. Kasti no abām pusēm vairs neieskauj metāllūžņu kaudzes. Tā ir pārvietojusies un tagad atrodas uz ceļa krustojuma līdzās norādei ar divām nezvēra galvām.

- Hm! Kāds mani visu laiku izāzē! - dusmīgs vēršos pie smaidīgās nezvēra galvas. - Vai tāpēc tu tā priecājies?

 

Ja izvēlies iet pa kreisi bēdīgās galvas virzienā, lasi 10. nodaļu "Eļļa".

Ja vēlreiz izvēlies iet pa labi smaidīgās galvas virzienā, lasi 14. nodaļu "Vēstule".

 

Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Aizkulises

Karte

Labirinta ceļus, pa kuriem doties, no piedāvātajiem variantiem izvēlas pats lasītājs.

Ja uzklikšķināsiet uz labirinta kartes, tā palielināsies. Lai palielināto karti noņemtu no ekrāna, nospiediet pogu esc (escape).

 

Špikeris

Iesaku pirmo reizi garstāstu izlasīt bez špikera. Ja tomēr rodas vēlme iziet pilnīgi visu labirintu gan ar pareiziem, gan ar nepareiziem ceļiem, lasiet šādā secībā.

 

Kā stāsts radās

2007. gada sākumā iedomājos, ka varētu pamēģināt uzrakstīt stāstu ar tādiem kā spēles elementiem. Bērnam vai pusaudzim tiktu dota iespēja pašam izvēlēties, kuras nodaļas lasīt. Protams, ka vispiemērotākā stāsta tēma šajā gadījumā būtu piedzīvojumi nepazīstamā vidē, kur pie atrisinājuma tiek, ejot gan pa pareiziem, gan pa nepareiziem ceļiem. Katru labirinta ceļa posmu biju paredzējusi aprakstīt citā nodaļā, tāpēc, līdzīgi kā programmēšanā, sastādīju ceļu algoritmu.

Toreiz vizuāli savā galvā iztēlojos, kāda būs vide un personāži, bet tā kā rakstnieka mūza mani nemēdza apciemot katru dienu, rakstīšana padevās ļoti, ļoti lēni. Bija pat dienas, kad vairākas stundas sēdēju pie vienas rindkopas domādama, kā to labāk uzrakstīt.

2007. gada rudenī pavisam nejauši uzzināju, ka apgāds „Zvaigzne ABC” organizē pirmo konkursu “Zvaigznes grāmata. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem”. Tobrīd šajā izdevniecībā tika sagatavota manu rokdarbu grāmatu sērija „100 radošas idejas”, tāpēc nevēlēdamās, lai mani atpazīst, konkursam iesniedzu darbu ar pseidonīmu NikoSata.

Žūrija stāstu izbrāķēja. Iespējams, ka stāsta pasniegšanas veids bija par sarežģītu, jo latviešu valodā līdz tam laikam bija pierasts grāmatu nodaļas lasīt visas pēc kārtas. Savukārt es piedāvāju nodaļas lasīt haotiskā secībā. Otrs iemesls, kāpēc stāstu noraidīja, manuprāt, literārā valoda, jo šajā ziņā esmu amatieris – iesācējs.

Garstāsts manā plauktā nogulēja vairākus gadus. Vīra mudināta, vismaz piecas reizes ķēros tam klāt, lai pilnveidotu tekstu. Katru reizi tālāk par trīs vai četrām nodaļām netiku. Tikai tad, kad izveidoju savu mājas lapu, nolēmu, ka pienācis īstais laiks garstāsta atjaunošanai. Pieķēros tam vēlreiz klāt 2015. gada vasarā un 2016. gada sākumā. Šajā laikā tapa arī visi zīmējumi.

Tikai tagad, kad stāsts ir ievietots mājas lapā, saprotu, ka vispiemērotākais tā pasniegšanas veids ir nevis grāmata, bet dators.

 

P.S. Lai arī vairākus gadus Latvijā kā naudas zīmi lietojam eiro, savā stāstā atstāju latu. Tas tādēļ, ka lats ir latviska un arī vēsturiska naudas zīme. Galu galā neviens jau nav apgalvojis, ka mums nekad vairs nebūs lati.

Stāstā pieminētās lata monētas priekšpuse (averss) un aizmugure (reverss).