Neticamais labirints01.02.2016.

Tēma: E-GRĀMATASGarstāstsKomentāri

24.nodaļa Pa labi

Ceļa rādītājs vēl joprojām griežas.

- Pagaidām, kamēr apstāsies, - lūdzos Rukrukam un apsēžos ceļmalā līdzās rotējošajam koka stabam.

- Domāju, ka nav vērrrts, - ruksītis atbild un vairākas reizes apbrauc man apkārt.

- Vai redzi, stabs jau samazina ātrumu, - nerimstos.

- Man irrr garrrlaicīgi. Es aizbrrraukšu izlūkot ceļu, - ruksītis nosaka un nogriežas pa labi.

Ceļa rādītāja apgriezieni kļūst arvien gausāki un gausāki, līdz koka tāfelītes apstājas tādā pašā pozīcijā kā sākumā. Taču dīvainības turpinās: uz tāfelītēm atjaunojušies nodzisušie burti. Tagad rakstītais skaidri izlasāms: pa kreisi atrodas Stikla tilts, bet pa labi – Ledus bedre.

- Rukruk, pa labi ir Ledus bedre nevis Ledubere! – skaļi uzsaucu Rukrukam, kurš aizbraucis gabaliņu nostāk.

- Tas irrr tiesa, ka prrriekšā liela bedrrre. Bet vai turrr ir ledus, nezinu, - Rukruks atkliedz, un pie viņa mutes noplīvo kaut kas līdzīgs zaļai bārdai.

- Rukruk, kas tev karājas pie mutes? -  jautāju pretim braucošajam draugam.

Ruksītis uzreiz neatbild. Viņš piebrauc tuvāk un manā saujā ieliek zāles kušķīti.

 - To es atrrradu uz ceļa pie bedrrres.

- Zaļbārža hamelionzāle! – iesaucos un priekā palecos gaisā. – Tā ir norāde, ka viņš tepat netālu! Steidzamies!

 

……

 

Ceļš līdz bedrei nav tāls. Melnais plankums ieraugāms jau pa gabalu.

- Paskatāmies, cik tā bedre dziļa! – piedāvāju Rukrukam, kad pietuvojamies bedres malai.

- Ej pirrrmais, bet es iešu aiz tevis, – nedroši noteic robots, ripodams nopakaļ.

- Vāāā! – iesaucos, ielūkodamies melnajā caurumā.

- Vāāā! – vārgi atkārto Rukruks.

Bedres melnumā jūtama kustība. Celdamies arvien augstāk, mums kaut kas tuvojas. Mani pārņem bailes, jo šausmenēs redzēts, ka tumšajos bezdibeņos mitinās dažādi monstri.

- Slēpjamies! Tas ir Milzumilzis! -  iesaucos un parauju Rukruku no bedres malas nost.

Abi aizsteidzamies līdz tuvākajam krūmam, un cauri lapotajiem zariem ziņkārīgi raugāmies, kas notiks tālāk.

Virs bedres paceļas caurspīdīga lode un atver apaļu lūku, aicinādama mūs iekāpt. Kāpēc gan ne? Aicinājumu pieņemam.

Kad esam iekāpuši lodē, lūka aizveras, un caurspīdīgā bumba uzsāk kustību lejup. Jo zemāk lode laižas, jo bedre kļūst arvien tumšāka. Pavisam drīz neko vairs nevar saskatīt. Un tad pēkšņi, it kā kāds būtu nospiedis gaismas slēdzi, parādās žilbinošs baltums. Mūsu skatam paveras plaša ala ar sastingušām lāstekām, ledu un sniegotām kupenām. Īsta ziema?!

Lode piezemējas uz notīrīta ledus plača un atver lūku, ļaujot ārējam gaisam ieplūst sasilušajā telpā. Kaut arī esmu ģērbies plānās vasaras drēbēs, aukstumu nejūtu. Izkāpju laukā no lodes, un noliecos pie tuvākās kupenas, lai paņemtu sniega sauju. Taču izrādās, ka tas nemaz nav sniegs, bet sīki, balti graudiņi. Esmu pamatīgi vīlies.

- Skaties, kā pa ledu slīd mani rrritentiņi! – iesaucas Rukruks, griezdams virtuozus lokus pa gludo ledus virsmu.

- Daiļslidotājs ar grabošo groziņu vēderā! - nosmejos un, balstīdamies pret metāla zaru, dodos pāri slidenajam ledus placim alas dziļumā.

Rukruks tā aizrāvies, ka aizslido man prāvu gabalu priekšā un pazūd aiz līkuma.

- Rukruk, pagaidi mani! – saucu nopakaļ.

Bet ruksītis neatbild.

Saucu vēlreiz: - Rukruk!

Atbildi nesaņemu arī šoreiz.

Manī uzjundī sliktas priekšnojautas. Apaviem slīdot, steidzos līdz vietai, kur pazudis draugs.

Aiz līkuma paveras stindzinoša aina. Nelielā alas nišā viena otrai blakus uz postamentiem stāv trīs caurspīdīgas ledus figūras ar man pazīstamiem tēliem. Zem tām pakārti uzraksti: “Zaļbārdis”, “Metālnieks” un… “Rukruks”. Līdzās ruksīša ledus figūrai kā pierādījums mētājas atsperu astīte. Paceļu to un kā dārgu piemiņu ielieku bikšu kabatā.

“Kā tagad tikšu mājās? Kas man palīdzēs?” pie sevis satraucos. Pāri vaigiem sāk ritēt asaras un, krītot uz ledus, tā gludajā virsmā atstāj kūstošas bedrītes. Tās pakāpeniski kļūst arvien lielākas un lielākas.

“Visi trīs steidzami jānogādā virszemē un jāatkausē,” pieņemu izšķirošu lēmumu.

Zemē nometu metāla zaru, un kā pirmo izvēlos Rukruka figūru. Tā ir smaga, tāpēc, ejot pa slideno ledus virsmu, ātri vien piekustu. Taču atpūtai nav laika.

Kad ruksīti esmu nogādājis ledus lodē, steidzos atpakaļ pēc Zaļbārža. Nesot to jūtu, ka ledus sācis kust. No mana smaguma tas krakšķ un šķeļas, radot bīstamas plaisas.

Trešajā gājienā esmu jau pamatīgi piekusis. Mitrie apavi grimst ledus plaisu radītajās ūdens tērcītēs, tāpēc Metālnieka figūras nešana ir visgrūtākā no visām.

Ceturto reizi doties pāri izkusušajam ledum neriskēju, tāpēc savu uzticamo ieroci – metāla zaru – atstāju Ledus bedrē.

Kad visas trīs figūras ievietotas lodē, iekāpju arī pats. Lūka aizveras, un caurspīdīgā bumba, uzsākot kustību augšup, atraujas no kūstošās ledus virsmas.

 

Tālāk lasi 16. nodaļu "Atklāšanās".

 

Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Aizkulises

Karte

Labirinta ceļus, pa kuriem doties, no piedāvātajiem variantiem izvēlas pats lasītājs.

Ja uzklikšķināsiet uz labirinta kartes, tā palielināsies. Lai palielināto karti noņemtu no ekrāna, nospiediet pogu esc (escape).

 

Špikeris

Iesaku pirmo reizi garstāstu izlasīt bez špikera. Ja tomēr rodas vēlme iziet pilnīgi visu labirintu gan ar pareiziem, gan ar nepareiziem ceļiem, lasiet šādā secībā.

 

Kā stāsts radās

2007. gada sākumā iedomājos, ka varētu pamēģināt uzrakstīt stāstu ar tādiem kā spēles elementiem. Bērnam vai pusaudzim tiktu dota iespēja pašam izvēlēties, kuras nodaļas lasīt. Protams, ka vispiemērotākā stāsta tēma šajā gadījumā būtu piedzīvojumi nepazīstamā vidē, kur pie atrisinājuma tiek, ejot gan pa pareiziem, gan pa nepareiziem ceļiem. Katru labirinta ceļa posmu biju paredzējusi aprakstīt citā nodaļā, tāpēc, līdzīgi kā programmēšanā, sastādīju ceļu algoritmu.

Toreiz vizuāli savā galvā iztēlojos, kāda būs vide un personāži, bet tā kā rakstnieka mūza mani nemēdza apciemot katru dienu, rakstīšana padevās ļoti, ļoti lēni. Bija pat dienas, kad vairākas stundas sēdēju pie vienas rindkopas domādama, kā to labāk uzrakstīt.

2007. gada rudenī pavisam nejauši uzzināju, ka apgāds „Zvaigzne ABC” organizē pirmo konkursu “Zvaigznes grāmata. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem”. Tobrīd šajā izdevniecībā tika sagatavota manu rokdarbu grāmatu sērija „100 radošas idejas”, tāpēc nevēlēdamās, lai mani atpazīst, konkursam iesniedzu darbu ar pseidonīmu NikoSata.

Žūrija stāstu izbrāķēja. Iespējams, ka stāsta pasniegšanas veids bija par sarežģītu, jo latviešu valodā līdz tam laikam bija pierasts grāmatu nodaļas lasīt visas pēc kārtas. Savukārt es piedāvāju nodaļas lasīt haotiskā secībā. Otrs iemesls, kāpēc stāstu noraidīja, manuprāt, literārā valoda, jo šajā ziņā esmu amatieris – iesācējs.

Garstāsts manā plauktā nogulēja vairākus gadus. Vīra mudināta, vismaz piecas reizes ķēros tam klāt, lai pilnveidotu tekstu. Katru reizi tālāk par trīs vai četrām nodaļām netiku. Tikai tad, kad izveidoju savu mājas lapu, nolēmu, ka pienācis īstais laiks garstāsta atjaunošanai. Pieķēros tam vēlreiz klāt 2015. gada vasarā un 2016. gada sākumā. Šajā laikā tapa arī visi zīmējumi.

Tikai tagad, kad stāsts ir ievietots mājas lapā, saprotu, ka vispiemērotākais tā pasniegšanas veids ir nevis grāmata, bet dators.

 

P.S. Lai arī vairākus gadus Latvijā kā naudas zīmi lietojam eiro, savā stāstā atstāju latu. Tas tādēļ, ka lats ir latviska un arī vēsturiska naudas zīme. Galu galā neviens jau nav apgalvojis, ka mums nekad vairs nebūs lati.

Stāstā pieminētās lata monētas priekšpuse (averss) un aizmugure (reverss).