Neticamais labirints01.02.2016.

Tēma: E-GRĀMATASGarstāstsKomentāri

29.nodaļa Pļava

Atminos mammas teikto: “Ja izkāpsi no gultas ar kreiso kāju, būs sabojāta visa turpmākā diena.” Ceru, ka tas neattiecas uz taku izvēli. Tātad - pa kreisi!

No stāvā kalna, pieturoties pie akmeņu šķēlumiem, norāpjos atmuguriski. Pakājē vēlreiz palūkojos tālumā. Spožā saule žilbina acis, tāpēc tās samiedzu pavisam šauras. Tādā veidā skatoties, taka šķiet vēl bezgalīgāka.

- Būtu vismaz kāds braucamais - kaut vai skrituļritenis. Tas, kurš mani šeit atgādāja, par to varēja parūpēties! – pukojos. Nekas cits neatliks, kā iet kājām.

Lai nebūtu garlaicīgi, klusībā sāku skaitīt soļus: “Viens, divi, trīs… Diez, cik tūkstoši te sanāks? Četri, pieci, seši…”

Tiklīdz tieku līdz septītajam solim, augums sajūt vieglu vēja plūsmu. Vienā mirklī smilšainais līdzenums pazūd, bet taka, kas vēl pirms mirkļa man priekšā šķita nebeidzami gara, ievijas pļavā. Paskatos aiz muguras – arī kalna vietā ir pļava.

Kas te notiek? Pārsteigts pasperu soli atpakaļ un atkal atrodos smilšainajā līdzenumā netālu no kalna pakājes. Kas tā par mānīšanos? Nekas taču neliecina, ka tepat, tikai pusmetra attālumā, atrodas pļava.

Izstiepju sev priekšā taisnu roku un mana plauksta pazūd tukšumā. Tā es stāvu un mēģinu izprast, kā caurspīdīgais gaisa slānis spēj apmānīt manas acis. Dīvaina sajūta - mana plauksta atrodas vienā, bet es pats – otrā pusē. Saprotu, ka tas nav manam prātam aptverams un pasperu izšķirošo soli uz priekšu.

 

……

 

Nāsis tver svaigo zāles smaržu. Zāle ir visur. Tā aug uz zemes, uz kokiem un pat lido gaisā! Jā, jā – zāļu kumšķīši lidinās gluži kā tauriņi. Un koki ir bārkstaini, it kā to zariem zāle klāt piesieta. Visa apkārtne vēja iespaidā līgojas un spurojas. Tas man apreibina galvu, tāpēc atguļos zālē uz muguras un aizveru acis. Vējš šalko, un zāles stiebri patīkami kutina seju.

- Kāpēc tu noguli manu zāli? – izdzirdu bažīgu balsi un paveru acis.

Virs manas galvas kā milzīga bite lidinās zaļš, neliela auguma vīriņš ar zālei līdzīgu bārdu. Tikai tagad saprotu, ka nevis zāles stiebri, bet vīriņa garā bārda vēl pirms mirkļa kutināja manu seju.

- Atvaino! Es atgūlos, jo man apreiba galva. Te viss ir tik kustīgs un viļņojošs, – to sakot, lēnām pieceļos sēdus.

Pie sevis nodomāju, ka uzvedīšos piesardzīgi, jo nevar jau paredzēt, kas svešajam padomā. Ņems un vēl iedzels kā bite!

Vīriņš, lēni kustinādams spārnus, piezemējas man līdzās. Ar vienu roku viņš pietur bārdu, lai neuzkāptu tai virsū, bet otrā rokā kā lielu dārgumu tur no zāles saknēm pītu groziņu.

- Esmu Zaļbārdis, – vīriņš pasmaida, atsegdams zaļus zobus, kas līdzinās konservētajiem zirnīšiem.

- Bet es - Niko, – atbildu, cieši raudzīdamies vīriņa smaidā un mēģinādams iztēloties, cik viņš smieklīgi izskatītos baltinošās zobu pastas reklāmā.

-  Zāle ir mana barība, tāpēc to sargāju. Vai gribi nogaršot? – Zaļbārdis pārtrauc klusumu un sniedz man savu groziņu.

- Vispār jau es zāli neēdu, - izvairīgi atbildu un tieši tajā mirklī kā varde dīķī, iekurkstas mans tukšais vēders. – Bet pārmaiņas pēc var jau pamēģināt.

Nevēlēdamies aizvainot jauno paziņu, no groziņa, kas līdz malām pilns ar plūktu zāli, paņemu nelielu sauju un ielieku mutē. Piesardzīgi sāku to košļāt. Garša šķiet pazīstama, tikai uzreiz nevaru atminēt. Āāā! Sulīgā zāle pēc garšas atgādina arbūzu.

- Vai var vēl? – palūdzu nākamo porciju.

- Protams! - vīriņš ieliek zāļu groziņu man klēpī un apsēžas blakus. – Šis groziņš ir īpašs. Vari ēst, cik vēlies, zāles daudzums groziņā visu laiku paliks nemainīgs.

Otrā zāles sauja garšo pēc zemenēm, trešā – pēc vīnogām, ceturtā – pēc mellenēm… Drudžainā ātrumā stūķēju zaļo zāli mutē, nespēdams brīnīties par dažādajām garšas sajūtām. Tās nemaz neatkārtojas. Ja no malas mani tagad redzētu klases biedri, droši vien smietos, ka esmu kļuvis par zālēdāju. Nu gluži kā omītes govs Raibaļa.

- Zāle maina garšu?! – izēdis tukšu muti, sajūsmā iesaucos.

- Tā ir hameleonzāle. Nekad nevar paredzēt, kāda ēdiena garšu tā atdarinās.

- Izskatās pēc parastas zāles, kāda pie mums aug katrā pļavā.

- Kur tas ir – “pie mums”, – neizpratnē pārjautā Zaļbārdis.

- Cilvēku pasaulē, – manā balsī jūtamas skumjas.

- Cilvēku pasaulē? Bet kā tu nokļuvi pie mums – Milzumilža pasaulē?

- Tur jau tā lieta, ka nezinu. Atceros vien to, ka sēdēju pie datora, spēlējot spēles… un tad pamodos dziļā bedrē, – to teikdams, pastiepju roku un ar rādītājpirkstu norādu vietu uz takas, aiz kuras sākas akmeņainais līdzenums.

- Hi! hi!– iesmejas Zaļbārdis, - Tā nav bedre, bet Milzumilža…

Pēkšņi Zaļbārža teikto aprauj troksnis, kas līdzinās iedarbinātam traktora motoram. Pēc dažām sekundēm jau kļūst redzams trokšņa izraisītājs. Tas ir milzīgs, drebelīgs metāla monstrs, kura priekšpusē divi asi naži kā vēža spīles nogriež zāli līdz ar zemi.

Zaļbārdis drudžaini savicina spārnus un paceļas gaisā. Viņš lidinās šurpu turpu, nezinādams ko iesākt.

- Vai tas ir zāles pļāvējs? – apstulbis jautāju un pamanu, ka Zaļbārdim no bailēm sāk trīcēt garā bārda.

- Ma-ma-na zā-ā-le! – vīriņš satraukumā stostās. – Mil-mil-zum-zum-mil-zis sū-sū-ta man so-so-du. Vi-vi-ņam kaut kas na-nav pa-pa-ti-cis, ko te-ev sa-sa-cī-ju. Ā-ā-trā-āk bē-ē-dz!

Tie ir pēdējie vārdi, ko Zaļbārdis paspēj pateikt. Viņu apņem pa gaisu lidojošo zāles stiebru mākonis un vīriņš izgaist.

Bailēs paķeru zāļu groziņu un pa pļavas taku skrienu uz priekšu. Skrienu, skrienu, skrienu… Līdz elsdams un pūzdams bezspēkā nokrītu smiltīs. Sirds strauji sitas. Sen neesmu tik ātri skrējis. Tā laikam taisnība, ka “bailēm ātras kājas”.

Guļu un domāju: “Ko īsti Zaļbārdis gribēja pateikt par to bedri? Vai tas ir kāds Milzumilža noslēpums?”.

Kad izgaist no skrējiena saceltie smilšu putekļi, pamanu, ka esmu nokritis ceļa krustojumā. Ceļu aizšķērso milzīgs laukakmens ar izkaltu uzrakstu. Saņemos un aizrāpoju līdz tam. Akmens nedaudz apsūnojis, tāpēc rakstītais nav labi salasāms.

Ar rādītājpirkstu velku pa rindām un lēnām burtoju:

“Ja iesi pa labi – priekšā būs strauts.

 Ja iesi taisni – priekšā būs upe.

 Ja iesi pa kreisi – priekšā būs purvs.”

-  Ir nu gan izvēle! – pie sevis murminu. - Esmu dzirdējis teicienu, ka visi ceļi ved uz Romu, bet te visi trīs ceļi ved līdz ūdeņiem.

 

Ja izvēlies iet pa kreisi, lasi 5. nodaļu "Purvs".

Ja izvēlies iet taisni, lasi 13. nodaļu "Upe".

Ja izvēlies iet pa labi, lasi 26. nodaļu "Strauts".

Ja izvēlies atgriezties pļavā, lasi 28. nodaļu "Atkal pļava".

 

Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Aizkulises

Karte

Labirinta ceļus, pa kuriem doties, no piedāvātajiem variantiem izvēlas pats lasītājs.

Ja uzklikšķināsiet uz labirinta kartes, tā palielināsies. Lai palielināto karti noņemtu no ekrāna, nospiediet pogu esc (escape).

 

Špikeris

Iesaku pirmo reizi garstāstu izlasīt bez špikera. Ja tomēr rodas vēlme iziet pilnīgi visu labirintu gan ar pareiziem, gan ar nepareiziem ceļiem, lasiet šādā secībā.

 

Kā stāsts radās

2007. gada sākumā iedomājos, ka varētu pamēģināt uzrakstīt stāstu ar tādiem kā spēles elementiem. Bērnam vai pusaudzim tiktu dota iespēja pašam izvēlēties, kuras nodaļas lasīt. Protams, ka vispiemērotākā stāsta tēma šajā gadījumā būtu piedzīvojumi nepazīstamā vidē, kur pie atrisinājuma tiek, ejot gan pa pareiziem, gan pa nepareiziem ceļiem. Katru labirinta ceļa posmu biju paredzējusi aprakstīt citā nodaļā, tāpēc, līdzīgi kā programmēšanā, sastādīju ceļu algoritmu.

Toreiz vizuāli savā galvā iztēlojos, kāda būs vide un personāži, bet tā kā rakstnieka mūza mani nemēdza apciemot katru dienu, rakstīšana padevās ļoti, ļoti lēni. Bija pat dienas, kad vairākas stundas sēdēju pie vienas rindkopas domādama, kā to labāk uzrakstīt.

2007. gada rudenī pavisam nejauši uzzināju, ka apgāds „Zvaigzne ABC” organizē pirmo konkursu “Zvaigznes grāmata. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem”. Tobrīd šajā izdevniecībā tika sagatavota manu rokdarbu grāmatu sērija „100 radošas idejas”, tāpēc nevēlēdamās, lai mani atpazīst, konkursam iesniedzu darbu ar pseidonīmu NikoSata.

Žūrija stāstu izbrāķēja. Iespējams, ka stāsta pasniegšanas veids bija par sarežģītu, jo latviešu valodā līdz tam laikam bija pierasts grāmatu nodaļas lasīt visas pēc kārtas. Savukārt es piedāvāju nodaļas lasīt haotiskā secībā. Otrs iemesls, kāpēc stāstu noraidīja, manuprāt, literārā valoda, jo šajā ziņā esmu amatieris – iesācējs.

Garstāsts manā plauktā nogulēja vairākus gadus. Vīra mudināta, vismaz piecas reizes ķēros tam klāt, lai pilnveidotu tekstu. Katru reizi tālāk par trīs vai četrām nodaļām netiku. Tikai tad, kad izveidoju savu mājas lapu, nolēmu, ka pienācis īstais laiks garstāsta atjaunošanai. Pieķēros tam vēlreiz klāt 2015. gada vasarā un 2016. gada sākumā. Šajā laikā tapa arī visi zīmējumi.

Tikai tagad, kad stāsts ir ievietots mājas lapā, saprotu, ka vispiemērotākais tā pasniegšanas veids ir nevis grāmata, bet dators.

 

P.S. Lai arī vairākus gadus Latvijā kā naudas zīmi lietojam eiro, savā stāstā atstāju latu. Tas tādēļ, ka lats ir latviska un arī vēsturiska naudas zīme. Galu galā neviens jau nav apgalvojis, ka mums nekad vairs nebūs lati.

Stāstā pieminētās lata monētas priekšpuse (averss) un aizmugure (reverss).