Neticamais labirints01.02.2016.

Tēma: E-GRĀMATASGarstāstsKomentāri

4.nodaļa Koka galotne

Stāvu uz zara pie dobuma un prātoju: “Jātiek augšā, bet rāpjoties pa virvi, abas rokas būs aizņemtas. Kādā veidā man koka galotnē nogādāt savu bagāžu?”

- Parrr ko tu domā? – manu domu gājienu pārtrauc nepacietīgais Rukruks.

- Nezinu, kā tikt augšā, - sūrojos.

- Uzbrrraucam ar skapi, - ruksīts pamet labu ideju.

Nesaprotu, kāpēc pašam tas neienāca prātā.

Abi iekāpjam metāla skapī. Tas sašūpojas, un Rukruks nenotur līdzsvaru.

- Dzang! – ieskanas metāls, ruksīša vēdera kanniņai atsitoties pret vienu no skapja sienām.

- Skaisti skan, kad vēderrrs tukšs, - ruksītis iesmejas.

- Vēders tukšs, vēders tukšs, – klusītiņām pie sevis nodungoju un paraugos uz Zaļbārža groziņu.

Zāle tik apetītīgi smaržo, ka rodas vēlme panašķoties.

- Vai gribi? – jautāju ruksītim, piedāvādams zāles sauju.

- Nē! – ruksītis atbild. - Rrroboti neēd.

- Ja ne, tad ne.

Ielieku zāli mutē un labpatikā izbaudu ābola garšu.

- Nospied biedzot pogu un brrraucam augšā! -  Rukruks steidzina.

- Vēl mirklīti pagaidi. Es kaut ko izdomāju! – to teikdams atveru kannas vāku un robota ķermenī ielieku groziņu. - Tagad tavs vēders vairs nebūs tukšs.

- Vai skaitās, ka es to esmu apēdis? - Rukruks neizprot manu darbošanos.

- Nē! Tu būsi čemodāns uz ritentiņiem, kurā es pārvadāšu savu pārtiku.

Var redzēt, - ruksītim patīk, ka esmu uzticējis tik svarīgu pienākumu.

Pie sevis nosmaidu un nospiežu pogu ar bultu uz augšu. Skapja durvis aizveras, uz dažām sekundēm mūs atstājot pilnīgā tumsā.

Lai arī slīdēšana ir līgana, jūtu patiesu atvieglojumu, kad esam apstājušies. Šoreiz atveras nevis durvis, bet nobīdās nost skapja jumts. Esam uzvesti līdz sieta augšējam caurumam.

- Tūlīt uzzināsim, kas tas par tumšo plankumu, kas aizsedz sauli, - nosaku un uzceļu ruksīti uz skapja jumta.

Nākamā kārta metāla zaram. Visbeidzot uz jumta uzrāpjos pats.

Apmēram pusmetru virs sieta cauruma šūpojas ar gaisu piepūsta gumijas laiva. Ja tā nebūtu divās vietās ar auklu piesieta pie koka zariem, vējš bez sevišķas piepūles laivu paceltu gaisā un aiznestu prom.

- Re, kāds izskatās tas lietus mākonis! – iesmejos un ar knipi uzsitu pa metāla propelleru, kas iestrādāts laivas aizmugurē.

- Vai lidosim? - jautā Rukruks.

- Jālido vien būs, jo savādāk lejā netiksim, - atbildu.

Abi ierāpjamies laivā. Apsēžamies uz gumijota dīvāniņa un drošības labad piesprādzējamies ar siksnām. Līdzko esam iekārtojušies, uz priekšējā paneļa ekrāna iedegas sarkana poga.

Nospiežu to. Iedarbinās propelleris. Tad uz ekrāna sarkanā poga nodziest, bet tās vietā parādās divas zaļas pogas. Viena ar bultu uz leju, bet otra ar bultu uz augšu.

- Vai tu zini, kuru spiest? – jautāju Rukrukam.

- Nezinu, bet to jau varrr izmēģināt.

 

Ja izlēmi spiest pogu ar bultu uz leju, lasi 11. nodaļu "Uz leju".

Ja izlēmi spiest pogu ar bultu uz augšu, lasi  23. nodaļu "Uz augšu".

 

Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Aizkulises

Karte

Labirinta ceļus, pa kuriem doties, no piedāvātajiem variantiem izvēlas pats lasītājs.

Ja uzklikšķināsiet uz labirinta kartes, tā palielināsies. Lai palielināto karti noņemtu no ekrāna, nospiediet pogu esc (escape).

 

Špikeris

Iesaku pirmo reizi garstāstu izlasīt bez špikera. Ja tomēr rodas vēlme iziet pilnīgi visu labirintu gan ar pareiziem, gan ar nepareiziem ceļiem, lasiet šādā secībā.

 

Kā stāsts radās

2007. gada sākumā iedomājos, ka varētu pamēģināt uzrakstīt stāstu ar tādiem kā spēles elementiem. Bērnam vai pusaudzim tiktu dota iespēja pašam izvēlēties, kuras nodaļas lasīt. Protams, ka vispiemērotākā stāsta tēma šajā gadījumā būtu piedzīvojumi nepazīstamā vidē, kur pie atrisinājuma tiek, ejot gan pa pareiziem, gan pa nepareiziem ceļiem. Katru labirinta ceļa posmu biju paredzējusi aprakstīt citā nodaļā, tāpēc, līdzīgi kā programmēšanā, sastādīju ceļu algoritmu.

Toreiz vizuāli savā galvā iztēlojos, kāda būs vide un personāži, bet tā kā rakstnieka mūza mani nemēdza apciemot katru dienu, rakstīšana padevās ļoti, ļoti lēni. Bija pat dienas, kad vairākas stundas sēdēju pie vienas rindkopas domādama, kā to labāk uzrakstīt.

2007. gada rudenī pavisam nejauši uzzināju, ka apgāds „Zvaigzne ABC” organizē pirmo konkursu “Zvaigznes grāmata. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem”. Tobrīd šajā izdevniecībā tika sagatavota manu rokdarbu grāmatu sērija „100 radošas idejas”, tāpēc nevēlēdamās, lai mani atpazīst, konkursam iesniedzu darbu ar pseidonīmu NikoSata.

Žūrija stāstu izbrāķēja. Iespējams, ka stāsta pasniegšanas veids bija par sarežģītu, jo latviešu valodā līdz tam laikam bija pierasts grāmatu nodaļas lasīt visas pēc kārtas. Savukārt es piedāvāju nodaļas lasīt haotiskā secībā. Otrs iemesls, kāpēc stāstu noraidīja, manuprāt, literārā valoda, jo šajā ziņā esmu amatieris – iesācējs.

Garstāsts manā plauktā nogulēja vairākus gadus. Vīra mudināta, vismaz piecas reizes ķēros tam klāt, lai pilnveidotu tekstu. Katru reizi tālāk par trīs vai četrām nodaļām netiku. Tikai tad, kad izveidoju savu mājas lapu, nolēmu, ka pienācis īstais laiks garstāsta atjaunošanai. Pieķēros tam vēlreiz klāt 2015. gada vasarā un 2016. gada sākumā. Šajā laikā tapa arī visi zīmējumi.

Tikai tagad, kad stāsts ir ievietots mājas lapā, saprotu, ka vispiemērotākais tā pasniegšanas veids ir nevis grāmata, bet dators.

 

P.S. Lai arī vairākus gadus Latvijā kā naudas zīmi lietojam eiro, savā stāstā atstāju latu. Tas tādēļ, ka lats ir latviska un arī vēsturiska naudas zīme. Galu galā neviens jau nav apgalvojis, ka mums nekad vairs nebūs lati.

Stāstā pieminētās lata monētas priekšpuse (averss) un aizmugure (reverss).