No 5 zirņiem piešķiru

 

Pirms kāda laika, pētot Nacionālā teātra repertuāru pamanīju, ka tiek gatavots jauniestudējums “Puika, kurš redzēja tumsā”. Īsti nesapratu, kādai auditorijai izrāde domāta, tāpēc tad, kad uzzināju par šīs pašas autores izdoto grāmatu, nolēmu to iegādāties un izlasīt.

Grāmata domāta gan bērnu un pusaudžu, gan pieaugušo auditorijai. Cik noprotu, stāsts balstīts uz patiesiem notikumiem, kas norisinājušies deviņdesmitajos gados. Kādam neredzīgam pārim piedzimis redzīgs dēls Jēkabs, ko māte mīļvārdā sauc par Murīti, jo tā bērnībā sauca viņas kaķi. Zēnam jau kopš dažu gadu vecuma nākas rūpēties ne tikai par sevi, bet arī par vecākiem. Māte savā stāstījumā piemin: “Viņš vispār ļoti ātri dabūja pieaugt, jā, viņš man vienreiz pat pajautāja – nemaz ne tik sen -, kā tad īsti ir, kas tad viņam skaitās tā pieaugšana, ja viņam jau ir nācies piedzimt pieaugušam.”

Stāsts par zēnu, kurš dzīvoja neierastā vidē, izjuta naudas trūkumu, ilgstoši bija vientuļš un nesaprasts. Stāsts par zēnu, kurš bija piekusis no gadu gaitā uzkrautās atbildības nastas un rūpēm. Bet viņš to visu smagumu nesa uz saviem pleciem, jo kā pats apgalvoja: “Es esmu labs puika.”

Pēc grāmatas izlasīšanas nolēmu, ka uz izrādi noteikti aiziešu kopā ar dēlu, jo neticu, ka spēšu viņu pārliecināt izlasīt šo stāstu.

 

P.S. Grāmata, manā skatījumā, ir neadekvāti dārga. Pelēcīgs, sliktas kvalitātes papīrs; plāni vāki; līmētas lapas; izlasāma vienā dienā un cena vairāk kā 10 eiro.


No 5 zirņiem piešķiru

   

 

Neliela atkāpe

Lai gan šis skaitās vispopulārākais Agatas Kristi detektīvromāns, atvēlēju tikai 3 no 5 zirņiem. Varbūt tāpēc, ka lasot nebija nekādu pārsteigumu, jo galveno sižeta līniju jau biju zinājusi no bērnībā redzētās padomijas filmas (tā man ļoti patika), tikai nekādi nevarēju atcerēties vainīgo.

Grāmatu paņēmu no bibliotēkas priekš dēla. Pēdējā laikā esmu uzsākusi kampaņu, mēģinādama dēlam iemānīt interesantas grāmatas, jo mans bijušais grāmatu tārps pēdējos trīs gadus kļuvis par datorspēļu tārpu, pametot novārtā lasīšanu (labi ja divas trīs grāmatas gadā). Nenoliedzami, – grāmatnīcās vairāk pieejama literatūra visa vecuma sieviešu kārtas pārstāvēm, bet, piemēram, vidusskolas vecuma puišiem, diemžēl, piedāvājums gandrīz nekāds, tāpēc kopā ar vīru sākām apzināt mūsu jaunības literatūru, kas dēlu varētu ieinteresēt. Tika izlasītas visas Žila Verna piedzīvojumu grāmatas, Aleksandra Dimā “Trīs musketieri”, “Grāfs Monte-Kristo” (kāds nebijis sasniegums - šo grāmatu dēls ņēma uz skolu, lai lasītu pa ceļam vilcienā), Agatas Kristi “Desmit mazi nēģerēni”. Pēc nēģerēnu izlasīšanas dēls palūdza, vai nevarētu sadabūt vēl kādu grāmatu ar Agatas Kristi detektīvromāniem.

 

Par detektīvromānu

Sižets ļoti vienkāršs. Desmit cilvēki tiek uzaicināti uz salu, kur viņi, līdzīgi kā pantiņā par desmit nēģerēniem, viens pēc otra tiek nogalināti.

Romāns tapis 1939. gadā. Ir valstis, kur politkorektuma dēļ tas izdots ar nosaukumu “Un tad tur nebija neviena”.

Lai nejauktu daudzos personāžus, pierakstīju tos uz lapiņas un ik pa laikam lasīšanas gaitā tajā ielūkojos:

  1. Vorgreivs – atvaļināts tiesnesis;
  2. Vera Kleitorna – vingrošanas skolotāja;
  3. Filips Lombards – kapteinis;
  4. Emīlija Brenta – paveca kundze, kas neatzina šī laika brīvos tikumus;
  5. Makarturs – ģenerālis;
  6. Armstrongs – ārsts;
  7. Entonijs Mārstons – glīts jauneklis;
  8. Blors – detektīvs;
  9. misters Rodžers – kalpotājs;
  10. misis Rodžersa – kalpotāja.

No 5 zirņiem piešķiru

   

Pretēji vairākiem internetā publicētajiem augstajiem vērtējumiem un salkanajiem apjūsmojumiem, personīgi man šī grāmata likās viduvēja, varētu pat teikt, ka garlaicīga. Bija tomēr jāpaļaujas uz savu intuīciju, kad 2016. gadā, ieraugot grāmatu veikala plauktā, kaut kas mani atturēja no iegādes, lai gan grāmatas nosaukums liecināja par vēstures posmu, kas mani varētu interesēt. Apmēram pirms mēneša meita palūdza, lai sagādāju kādu grāmatu par latviešu gaitām Sibīrijā. Atcerējos “Lopu ekspresis” un nopirku. Tas jau bija otrais grāmatas metiens, kas nozīmēja, ka cilvēki pirkuši. Diemžēl, kā vēlāk atklājās, par Sibīrijas gaitām grāmatā stāstīts ļoti maz. Un nosaukums “Lopu ekspresis”, manuprāt, plāniem diegiem šūts. Drīzāk izvēlēts pircēju piečakarēšanas nolūkā. Un lai neviens man nemēģina iestāstīt, ka galvenais varonis mūsdienās (kaut vai simboliski) esot juties tāpat kā sibīrieši lopu vagonos.

Grāmata stāsta par latviešu puisi Pēteri (iespējams autors šajā tēlā iemiesojis sevi), kas pēc Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas beigšanas devās studēt matemātiku Rīdas universitātes koledžā ASV. Jau grāmatas pirmajās lapās kaut kā neklemmējās skaitļi. Kad Pēteris, mācoties 4. kursā, gāja pieteikties darbam Volstrītā, viņam bija tikai 20. Un tagad paskaitīsim: divdesmit mīnuss četri ir sešpadsmit. Vai tiešām Pēteris Latvijā pabeidza ģimnāziju 16 gados?

Ne vienmēr mūsu sapņi sakrīt ar īstenību. Arī Pētera izsapņotā Ņujorka pavisam nelīdzinājās tai, kurā viņam nācās dzīvot, un daudzsološā Volstrīta izrādījās negodīgu naudas slaucēju paradīze, kurā katrs dzinās tikai pēc sava labuma, aizmirstot par cilvēciskajām vērtībām.

Patiesībā man Pēteri bija ļoti žēl, jo viņš svešumā baudīja vientulību, ja neskaita dažas attiecības ar meitenēm, kas ātri vien tika pārtrauktas. Neviena vidusskolas drauga, neviena darba kolēģa, ar kuru varētu parunāt ne par darbu. Tāda rutinizēta jauna cilvēka dzīve, kuras galvenais noteicējs un marionetes diegu raustītājs bija nevis viņš pats, bet Volstrītas banka.

Kā par brīnumu, Pēterim bija arī kāda aizraušanās. Viņš ik pa laikam zīmēja komiksus un lika tos internetā citu apskatei. Tas jau nebūtu nekas, ja komiksi nesauktos “Lopu ekspresis” un nestāstītu par viņa vecmāmiņas Lauras jaunības gaitām Sibīrijā. Komiksi!? Varbūt esmu aprobežota un veca, bet man liekas, ka tās ir divas nesavienojamas lietas, jo komiksi tomēr savos pirmsākumos ir bijuši saistīti ar komiskumu un smieklīgumu, bet tēma par Sibīrijas gaitām ne tuvu nav tāda.

Lai gan citi lasītāji atzīst, ka grāmata lasījusies viegli, es šo vieglumu neizjutu. Liela daļa finansiālo darījumu un mahinācijas shēmu apraksti man nebija izprotami un tā arī palika pussagremoti. Bet par rakstnieka drosmi atklāt Amerikas banku melnās puses patiesību, liels pluss.

 

Citāti par Volstrītas banku sistēmu un tās darbiniekiem


No 5 zirņiem piešķiru

 

Grāmata par divu jaunu cilvēku – Tesas (Terēza) un Gusa (Engusa) dzīves posmiem sešpadsmit gadu garumā – no 18 gadu vecuma līdz 34 gadiem. Šo gadu laikā abu ceļi dažas reizes krustojas, kaut viņi viens otru nepazīst un varbūt pat īsti nepamana. Taču viņiem ir lemts kaut kad tomēr satikties, jo abi savā ziņā ir diezgan līdzīgi. Abi vienā vecumā, abi gara auguma, abi gadiem ilgi pārdzīvo tuva cilvēka zaudējumu, abi mīl mākslu, abi izrāda rūpes par bērniem, abiem dzīvē ir bijis ilgstošs laika posms, kad pienākuma pēc nedarīja to, ko patiesi vēlētos.

Grāmata lasījās raiti, jo laba valoda un aprakstītās situācijas tuvas mūsu ikdienas dzīvei. Tikai noslēgums atrisinājās kaut kā ļoti ātri, nepārliecinot mani un radot neticības sajūtu.

Manuprāt, grāmatas nosaukums “Man tevis pietrūkst” attiecināms ne tikai uz abiem galvenajiem varoņiem, bet uz jebkuru līdzcilvēku, ar kuru dzīvē bijusi pietiekami tuva saskarsme, bet laika gaitā šī tuvā saite zudusi, radot tukšuma un ilgu sajūtas.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.



pārdomas 

Grāmatu pirkšana Latvijā sāk kļūt jau par bagātnieku privilēģiju.