Mana dienasgrāmata 2020

Bez riska nav pārmaiņu

Samaksāju rēķinu par galda spēles drukāšanas pakalpojumiem. Diezgan iespaidīga summa – gandrīz pusotrs tūkstotis par 100 spēļu komplektiem. Ja man šoreiz nekas nesanāks ar biznesu, tad trešo reizi vairs nemēģināšu.


Vecāku rūpes

Kad bērnam sāp, tu esi gatavs visas sāpes pārņemt uz sevi, lai tikai viņam būtu labāk.


Tulpe

Uz Ogri četri Nacionālā teātra aktieri atveda izrādi “Slaktiņa dievs” (vērtējums šeit). Izrādes laikā viena aktrise no vāzes izņēma tulpju buķeti un dusmās svieda to pret zemi. Tā kā sēdēju pirmajā rindā, viena tulpe atsitās pret manu zābaku. Kad izrāde beidzās, aktieri mājup devās ar skatītāju dāvātajiem ziediem, un arī es mājup devos, - tikai ar aktrises atsviesto tulpi.


Studentu vasaras atceres diena

Kamēr dēls Pociema Kultūras namā (Limbažu novadā) piedalījās novusa turnīrā, gremdējos atmiņās, jo tālajā 1991. gada vasarā, kad lielākā daļa Latvijas kolhozu jau bija uz likvidācijas robežas, studentu vienībai “Ada” izdevās atrast darbu Pociema kolhozā.

Kādreiz līdz šai vietai no Rīgas varēja nokļūt ar vilcienu. No necilās Pociema stacijas, kurā atradās vien neliela koka būdele tualetes lielumā, cauri mežam līdz ciemam pa īsāko ceļu nācās čāpot vairākus kilometrus. Esam to darījuši pat melnā tumsā. Atceros, ka bija baisi.

Nolēmu ar mašīnu aizbraukt un apskatīties stacijas vietu. Sliežu vairs nav. Mežam cauri, gluži kā ar lineālu novilkta, iet gara, taisna stiga vienādā platumā.

Kādreizējā vilciena sliežu vieta Pociemā.

Tajā vasarā gandrīz katru sestdienu vai svētdienu no Pociema braucām uz Limbažiem vai Tūju. Šodien pabiju arī šajās vietās. Prieks, ka Limbaži pēdējo gadu laikā pārvērtušies, kļūstot par pievilcīgu pilsētu, taču Tūja par manu ierašanos sevišķi nepriecājās, sagaidīdama ar aukstu vēju.

Akmeņainā Tūja.

 

Tālajā 1991. gada vasarā, kad tiku ierakta Tūjas smiltīs.


Jaunas spēles

Pirmā galda spēle pašlaik top tipogrāfijā un nemaz nav zināms, vai vispār pēc tās būs pieprasījums, bet galvā jau briest jaunas idejas.


Stiprā sieviete

Dažu stundu laikā bija jāatrisina praktiska problēma datordizainā. Sākotnēji nezināju, pat no kā sākt. Esmu pieradusi savas problēmas neuzkraut citiem un nesākt lūgties, lai palīdz vai vēl ļaunāk – izrādīt savu vājumu raudot. Jau no paša sākuma iegalvoju, ka esmu stipra sieviete un tikšu ar to galā. Beigās tā arī bija.


18. februāris, otrdiena

18.02.2020.

Верь но проверь*

Vakar no novada pašvaldības saņēmu oficiālu rēķinu “Maksāšanas paziņojums par nekustamā īpašuma nodokli 2020. gadam”. Gandrīz apkritu, jo par dārza mājiņu jāmaksā nevis 8,56 eiro kā citus gadus, bet 64,22 eiro (2-3 reizes dārgāk nekā par dzīvokli). Pēkšņi bez nekāda pamatojuma nodokļa likme no 0,2% uzaugusi līdz 1,5%.

Internetā uzmeklēju savas pašvaldības izdotos noteikumus, kuros rakstīts, ka 1,5% likmi piemēro objektam, kurā dzīvesvietu nav deklarējusi neviena persona, taču šis punkts neattiecas uz dārza mājiņām un vasarnīcām ar kopējo platību līdz 40 m2. Tā kā mūsu dārza mājiņa ir 32,30 m2  liela, nolēmu zvanīt pa norādīto tālruni un apstrīdēt izrakstīto rēķinu.

Sazvanīju. Izrādās, ka šie dati sistēmā rādās automātiski jau ilgu laiku. Pagājušajā gadā grāmatvede kļūdas izčekoja manuāli, bet šogad … (johaidī, kāds zābaks to sistēmu programmējis). Rezultātā par dārza mājiņu un zemi man jāmaksā nevis atsūtītā summa – 99,14 eiro, bet tikai 43,48 eiro.

Pieļauju, ka kāds kļūdu savā rēķinā nebūs pamanījis un samaksās vairāk nekā būtu vajadzējis.

* Krievu sakāmvārds “Tici, bet pārbaudi”.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.




pārdomas 

 

Bērni veido interesantāku un pilnvērtīgāku pieaugušo dzīvi.