No 5 zirņiem piešķiru

 

Grāmatu iegādājos bez ilgām pārdomām, jo mani uzrunāja tās virsraksts. Šajā vasarā, braucot no Polijas Tatriem, apmeklēju arī Osvencima pilsētu, kuras apkārtnē 2. Pasaules kara laikā atradās trīs Aušvicas koncentrācijas nometnes. Divas no tām (Aucshwith I un Aucshwith II- Birkenau) šobrīd atvērtas apskatei. Tā kā biju apmeklējusi abas nometnes teritorijas (ceļojuma apraksts šeit), lasot grāmatu varēju labāk iztēloties notikumu gaitu un ēku izvietojumu.

Grāmatas saturs balstīts uz Slovākijas ebreja Lali (Ludvigs Eizenbergs; vēlākos gados nomainīts uzvārds uz Sokolovs) stāstījumu pēc savas dzīvesbiedres Gitas (Gizela Furmannova) nāves. Tas nozīmē, ka autore pie viņa ciemojusies laika posmā no 2004. līdz 2006. gadam, kad vīrieša vecums tuvojās 90 gadiem. Lai arī pavadītie trīs gadi koncentrācijas nometnē (no 1942. gada aprīļa līdz 1945. gada pavasarim) atstāja neizdzēšamu nospiedumu uz visu Lali dzīvi, tomēr palieku pie atziņas, ka 60 gadu laikā atmiņas apaug ar sūnām, tiek nedaudz apdarinātas un arī daļēji aizmirstas. Tāpēc šo grāmatu īsti neuztvēru kā precīzu vēsturiski dokumentētu romānu, bet drīzāk lasot izbaudīju koncentrācijas nometnes gaisotni. Kaut arī jāatzīst, ka grāmata nespēja sniegt tās baisās un nomācošās emocijas, kuras mani vajāja, staigājot pa abām nometnes teritorijām. Grāmatā atspoguļotā ieslodzīto ikdiena šķita daudz vieglāka, nekā to sajutu, esot klātienē un redzot muzeja ekspozīciju.

Pateicoties vairāku valodu zināšanai un 26 gadus vecā puiša attapībai (ne velti ebreji zināmi kā labi tirgotāji), viņam izdevās uzdienēties līdz tetovētāja (uz rokas tetovēja ieslodzīto numurus) amatam, baudot privilēģijas, ko sniedza šis amats. Viņš gulēja atsevišķā istabā, brīvāk pārvietojās pa nometnes teritoriju, ieguva papildus ēdienu devu, izkārtoja savai meitenei Gitai darbu administrācijas ēkā, varēja pa teritoriju līdzi nēsāt savu darba somu, kurā līdz ar tetovēšanas piederumiem tika salikti no ārpasaules ienestie un pret dārgakmeņiem un naudu samainītie ēdieni, kurus viņš dalīja citiem ieslodzītajiem. Bez visa tā viņš vēl pamanījās uzpirkt dzīvojamo bloku sargu, lai varētu ar Gitu baudīt mīlas priekus. Viss iepriekš aprakstītais īsti neklapējās kopā ar to, kā biju iztēlojusies ieslodzīto dzīvi nometnē.


Paskāls Mersjē “Lea”17.12.2019.

Tēma: ŠIS UN TASVērtējumi un atsauksmesGrāmatas

No 5 zirņiem piešķiru

   

Divi pusmūža vīrieši nejauši satikās Senremī (Francija) ceļmalas kafejnīcā un secināja, ka abiem sakrīt galamērķis, tāpēc nolēma vairāku dienu garo ceļu uz Berni (Šveice) mērot kopīgi ar mašīnu. Par pašu braucienu grāmatā aprakstīts samērā maz – tikai nedaudz ieskicēts. Galvenais akcents likts uz viena vīrieša – Marteina van Flīta – skumjo stāstu par attiecībām ar savu meitu Lea. Par neizmērojamo tēva mīlestību, kad bērna dēļ tiek darīts jebkas, pat pārkāptas likuma normas.

Lea bija pavisam maza, kad nomira viņas māte. Šis skumjais notikums bērna dvēselē radīja tukšumu un zaudēta dzīvesprieka atspulgu līdz brīdim, kad viņa kopā ar tēvu metro stacijā noklausījās kādas vijolnieces uzstāšanos. Tā arī sākās ceļš uz mūziku – ar vijoles iegādāšanos, mūzikas stundām, fanātisku aizraušanos, piedalīšanos konkursos un tēva lepnumu par savu talantīgo meitu. Ceļš uz mūziku nebija viegls. Tas prasīja milzīgu darbu, koncentrēšanos, atmiņas piepūli, pirkstu veiklību un nemitīgu stresu. Diemžēl Lea, baudīdama tēva nesavtīgo mīlestību, egoistiski koncentrējās tikai uz savām vajadzībām, kaprīzēm un godkāri, nenovērtējot tēva nozīmi savā dzīvē. Gadiem ilgi izbaudīdama pacilātības un apjūsmošanas pilnās zvaigžņu stundas, Lea tā arī neiemācās sadzīvot ar neveiksmēm, kas viņu pamazām pazudināja.

Grāmata nav no tām, kas lasās vienā elpas vilcienā. Būdama cilvēks, kam raksturīga sistematizēšana un konkrētība, stāstījums likās bezgala izstiepts. Pārāk piesātināts ar jūtu izpausmēm un dažādu norišu niansētiem aprakstiem. Nemaz neticas, ka autors ir vīrietis.

Grāmatu iegādājos, jo arī mans dēls 11 gadus mūzikas skolā spēlējis vijoli un piedalījies dažādos konkursos, gūstot gan prieka uzvaras, gan asaru pilnus zaudējumus. Tā, ka man šī mūzikas dzīve nav sveša.


No 5 zirņiem piešķiru

 

Pirms kāda laika, pētot Nacionālā teātra repertuāru pamanīju, ka tiek gatavots jauniestudējums “Puika, kurš redzēja tumsā”. Īsti nesapratu, kādai auditorijai izrāde domāta, tāpēc tad, kad uzzināju par šīs pašas autores izdoto grāmatu, nolēmu to iegādāties un izlasīt.

Grāmata domāta gan bērnu un pusaudžu, gan pieaugušo auditorijai. Cik noprotu, stāsts balstīts uz patiesiem notikumiem, kas norisinājušies deviņdesmitajos gados. Kādam neredzīgam pārim piedzimis redzīgs dēls Jēkabs, ko māte mīļvārdā sauc par Murīti, jo tā bērnībā sauca viņas kaķi. Zēnam jau kopš dažu gadu vecuma nākas rūpēties ne tikai par sevi, bet arī par vecākiem. Māte savā stāstījumā piemin: “Viņš vispār ļoti ātri dabūja pieaugt, jā, viņš man vienreiz pat pajautāja – nemaz ne tik sen -, kā tad īsti ir, kas tad viņam skaitās tā pieaugšana, ja viņam jau ir nācies piedzimt pieaugušam.”

Stāsts par zēnu, kurš dzīvoja neierastā vidē, izjuta naudas trūkumu, ilgstoši bija vientuļš un nesaprasts. Stāsts par zēnu, kurš bija piekusis no gadu gaitā uzkrautās atbildības nastas un rūpēm. Bet viņš to visu smagumu nesa uz saviem pleciem, jo kā pats apgalvoja: “Es esmu labs puika.”

Pēc grāmatas izlasīšanas nolēmu, ka uz izrādi noteikti aiziešu kopā ar dēlu, jo neticu, ka spēšu viņu pārliecināt izlasīt šo stāstu.

 

P.S. Grāmata, manā skatījumā, ir neadekvāti dārga. Pelēcīgs, sliktas kvalitātes papīrs; plāni vāki; līmētas lapas; izlasāma vienā dienā un cena vairāk kā 10 eiro.


Saturiski viegla un uz aktierspēli balstīta komēdija par puķu pārdevēju Elīzu Dūlitlu, kuras izrunas dialektu un manieres sešu mēnešu laikā cenšas izlabot fonētikas profesors (vecpusis) Higinss. Viņš ar draugu saderējis, ka augstākās sabiedrības pasākumā neviens nespēs atklāt Elīzas patieso izcelsmi un sociālo stāvokli. Taču kas ar jauno sievieti notiks, kad sešu mēnešu eksperiments beigsies? Vai viņa vēlēsies atteikties no aristokrātiskās dzīves un atgriezties nabadzībā?

Īsti nenoticēju Elīzas un profesora mīlestībai. Drīzāk no Elīzas puses tas bija kā patvēruma meklējums, savukārt profesors pildīja tēva lomu, jo bija vienīgais cilvēks, kas izrādīja kaut mazāko interesi un rūpi par Elīzu.

Viena no centrālajām skatuves iekārtojuma mēbelēm ir klavieres, pie kurām piesēžas uzspēlēt pieci izrādes aktieri. Labs pārsteigums.

Vēlējos noskaidrot, kāpēc izrādes nosaukums “Pigmalions”, ja šis vārds izrādē nemaz neizskan. Leģenda vēsta, ka grieķu tēlnieks Pigmalions izveidoja ļoti skaistu un sievišķīgu meitenes skulptūru - Galateju, kurā pats iemīlējās, tāpēc lūdza mīlas dievieti Afrodīti atdzīvināt akmens skulptūru. 

No 5 zirņiem piešķiru

 


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt un izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko


Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.



pārdomas 

Ģimeni satuvina kopīgas rotaļas, paražas un pasākumi.