Ivanovs kādreiz bija jautrs un enerģijas pārpilns vīrietis, kas skrēja dzīvei pa priekšu, nesdams uz saviem pleciem pārāk lielu nastu, līdz no smaguma “salauza muguru”, vienā mirklī sagraujot visus dzīves ideālus un iestiegot apātijas neizbrienamajā purvā, no kura tā arī nespēj izkārpīties laukā.

Dakteris Ivanova sievai Zārai noteicis letālu diagnozi – diloni (tuberkuloze), taču tas nav galvenais iemesls muižnieka bēdām, jo viņš savu sievu sen vairs nemīl. Drīzāk izjūt sirdsapziņas pārmetumus, jo sieva (ebrejiete) viņa dēļ mainījusi ticību un sastrīdējusies ar vecākiem.

Iespējams, ka vairāk kā simts gadus atpakaļ, kad tika uzrakstīta šī luga, ilgstošas skumjas, nomāktības un bezcerības sajūtas netika uztvertas kā nopietnas slimības simptomi, tāpēc dakteris, katru dienu apciemojot Ivanova sievu, nemaz nemēģināja ārstēt paša saimnieka depresiju.

Ja vienā mājā diendienā sadzīvo viens mirstošs un viens depresijas mākts cilvēks, māju pārņem drūmuma un nāves dvesma. Un to es izjutu visu izrādes laiku.

Ogres tautas teātra aktieri bija lieliski, bet izrāde tomēr man šķita par paredzamu un mūsdienām garlaicīgu.

No 5 zirņiem izrādei piešķiru

 

  

P.S. Arī Dailes teātra repertuārā tiek rādīts “Ivanovs”.





Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.



pārdomas 

Jo lielāka ģimene, jo vairāk pienākumu attiecībā pret tuvajiem.