Ārā tik draņķīgs laiks, ka pretīgumu izraisa pat skatīšanās pa logu.

No rīta tu esi bezgala laimīgs pat par vienu lieku minūtīti, ko vari vēl atļauties pavadīt snaudā.

Vai egoisms ir ārstējams?

Kas ir gļēvulība? Kauns un mazdūšība otram acīs pateikt taisnību, kāpēc izrīkojies tik cūcīgi.

Lielākā nodevība – pievilt vistuvākā cilvēka uzticību.

Mīlestība pastāv tikai tad, ja tā cilvēkus ne tikai pietuvina, bet arī attālina. Attālinoties par otru sāc vairāk domāt, “sapņot”. Un tas priekš otra cilvēka ir tikai ieguvums.

Ir divas brīnumlietas, kas dod spēku tumšajās ziemas dienās: saulīte un mūzika.

Neviens cits, kā tikai tu pats, vari noteikt, ar kuriem cilvēkiem draudzēties.

Izlietu ūdeni atpakaļ krūzē nesasmelsi. Pateiktu vārdu atpakaļ mutē neieliksi. Bet kā ir ar slepenu domu? To iesmelšu krūzē un ieliešu mutē. Lai dzīvo klusībā.

Kā saprast, ka satikts īstais cilvēks? Abu starpā jābūt sajūtām, ka atrodaties uz viena viļņa un virzāties dzīvē uz priekšu līdzīgā tempā. Bet pats galvenais, ka nav jātēlo un jāizliekas labākam nekā patiesībā esi.

Kamēr neiemācīsies ieklausīties citu cilvēku teiktajā, labas attiecības ar cilvēkiem neizveidosies.

Grāmata manā skatījumā ir vērtīga tikai tad, ja tā izglīto vai rada spēcīgu emocionālu pārdzīvojumu.

Smaidīgi cilvēki izskatās laimīgi.

Skatoties tālumā, laiks vienmēr apstājas, un dzīve pieder domai, kas tai mirklī neliek mieru.

Kas ir brīnums? Vai tās ir patīkamas gaidas un neziņa par to, kas tūlīt notiks, vai arī negaidīts un neiespējams dzīves pavērsiens, kas jau noticis?