Neticamais labirints01.02.2016.

Tēma: E-GRĀMATASGarstāstsKomentāri

Ievads, kuru vēlams izlasīt

Stāsts pēc uzbūves veidots kā labirints. Nodaļas cita citai seko jauktā secībā, un, kā jau labirintā pienākas, ceļus, pa kuriem doties, no piedāvātajiem variantiem izvēlas pats lasītājs. Līdz ar to iespējams, ka vairums lasītāju līdz stāsta beigām būs nonākuši, izlasot atšķirīgas nodaļas.

Lai izietu labirintu, stāsts jāsāk lasīt no sākuma. Gadījumā, ja atvērsiet pēdējo 30. nodaļu, pirms vēl sāksiet lasīt stāstu, tad ziniet, ka te neatradīsiet stāsta beigas.

Ja lasīšana jāpārtrauc, iegaumējiet nodaļu, līdz kurai esat tikuši.

Līdzās tekstam labajā pusē vienmēr būs pieejama labirinta karte. Ja uzklikšķināsiet uz kartes, tā palielināsies. Lai palielināto karti noņemtu no ekrāna, nospiediet pogu esc (escape).

 

1.nodaļa Bedre

Gaiši zilajās debesīs kā milzīgi cukurvates pikuči slīd balti mākoņi. Patiess gardumiņš! Bet, pag... Tālumā vēl kaut kas lido! Nezināmais objekts apsteidz vienu mākoni pēc otra un strauji tuvojas. Drīz vien steidzīgais lidotājs kļūst labi saskatāms. Tas ir balts gaisa balons ar melnu nezvēra galvu. Draudīgās acis, plaši atvērtā rīkle un asie zobi ļauj noprast, ka balona briesmonis izsalcis un gatavs aprīt visu, kas gadīsies ceļā.

Kad balons pietuvojas pašam lielākajam mākonim, un šķiet, ka tūlīt, tūlīt baltā cukurvates pika nonāks nezvēra rīklē, spēcīgs vējš ieķeras balona audeklā un sāk to purināt. Līdz ar balonu augšup un lejup zvalstās virvēs iesietais, no palmu klūgām darinātais grozs. Nezvērs šādu triecienu nav gaidījis. Pretodamies tas vaikstās un šķobās, bet neganto vēju pievarēt nespēj.

Pēc vairākām cīņā pavadītām minūtēm notiek kas negaidīts, - vējš atslābst un gaisa balonu palaiž vaļā. Samocītais audekla nezvērs virs groza bezspēkā saļimst, bet klūgu pinums, nespēdams viens pats bez balona turpināt lidojumu, sāk krist arvien zemāk ... zemāk ... zemāk ...

Blaukš!

PŠŠŠŠŠŠŠŠŠŠŠŠŠŠŠŠŠŠšššššššššššššššššš...

Ar spēcīgu troksni grozs atsitas pret zemi, bet kā par brīnumu nesalūzt. Pāri tam kā tārpu saēsta sēnes cepure pārklājas saplēstais balona audekls.

Tai pat mirklī no spēja grūdiena atsprāgst vaļā skolas durvis, un čalojošu bērnu bars kā pavasara strauts, kas pēdējiem spēkiem izlauzies cauri aizsprostam, uzņem tecējumu uz skolas pagalmu, kur notikusi gaisa balona piezemēšanās.

- Tas ir Niko lidojošais balons! – dzirdamas skrejošo bērnu balsis. – Mūsu varonis atgriezies no ceļojuma!

Patīkami dzirdēt, ka mani dēvē par varoni, kaut arī piezemēšanās nav bijusi tik veiksmīga kā cerēts. Vienīgais labums, ka tiku cauri tikai ar dažiem nobrāzumiem un pamatīgu izbīli. Bet par bailēm jau nevienam nav jāstāsta, jo īsti varoņi nekad un ne no kā nebaidās. Un es – Niko - esmu īsts varonis!

Slavas pārņemts, lepni izgāztām krūtīm izlienu no vējā plīvojošā audekla apakšas. Kaut arī kājas no sasitumiem sāpīgi smeldz, saņemos un brašā solī virzos pretī pūlim.

- Hip! Hip! Urā! – skandina puiši.

Meitenes sūta gaisa bučas.

No labsajūtas un prieka sariešas asaras. Lai apkārtējie manu mulsumu nemanītu, pagriežos pret sauli un pieveru acis. Patīkams siltums apņem vaigus, pieri, lūpas...

- Āāā! – laiski nožāvājos.

Acis vēl joprojām turu pievērtas, it kā baidīdamies apžilbt no spožās saules gaismas. 

- Jau rīts… - pie sevis nomurminu. Nesaprotu, kāpēc sapņi vienmēr pārtrūkst visinteresantākajā brīdī?

Vēlos ātrāk redzēt sapņa turpinājumu, tāpēc, baudot saules staru maigos pieskārienus, kādu laiciņu paguļu aizvērtām acīm. Tomēr sapnis tālāk negrib sapņoties. Arī mātes soļi aiz istabas durvīm nav dzirdami. Kļūstu nepacietīgs. Diez, cik pulkstenis? Kāpēc mani neviens nemodina? Tā es nokavēšu skolu!

Beidzot sevi piespiežu atvērt miegainos plakstus. Līdzko to izdaru, acis apžilbina spoža gaisma, kas tai pat mirklī izgaist. Apkārtne ietinas piķa melnumā. Tumsā neko nevaru saskatīt. Pirksti kā tramīgi taustekļi mēģina sameklēt uz naktsskapīša nolikto mobilo tālruni. Taču neko citu, kā vien smiltis, apkārt sev nesajūtu.

- Ko tas nozīmē? – satraukts noelsojos un steigšus uzraušos sēdus. - Tā nav mana istaba! Vieni vienīgi smilšu pauguri.

Pūlos atcerēties, kā nezināmajā vietā esmu nokļuvis. Tā vien šķiet, ka manu atmiņu, gluži kā datoram, pabojājis nezināmas izcelsmes vīruss. Nu galīgākais tukšums. Atceros vien to, ka pēc atnākšanas no skolas, tāpat kā citas dienas, piesēdos pie datora uzspēlēt spēles… un tas ievilkās līdz vēlai naktij…

- Mam! Tēt! Kur jūs esat? – drebošā balsī iekliedzos.

Skaņa kā izbijies dzīvnieks šaudās uz visām pusēm un spēcīgiem triecieniem atsitas pret noslēpumainās telpas sienām. Tās notrīs un spalgi krakšķēdamas sāk plaisāt. Tā kā tumsa apgrūtina redzamību, varu vien dzirdēt, kā līdzās – te vienā, te otrā pusē – pret cietu virsmu sizdamies, no augšas krīt dažāda lieluma akmeņi.

“Ja nu kāds akmens trāpa arī man?” prātā iešaujas baisa doma. Vienā mirklī acis aizmiglojas un pār ķermeni pārskrien saltas trīsas. Lai mazinātu bailes, saraujos čokurā, aizveru acis un ar plaukstām aizspiežu ausis. Uz pieklusinātā trokšņa fona dzirdu vien savu drudžaino elsošanu.

Laiks stiepjas kā padevīga gumija. Aizritējušas tikai dažas sekundes, taču man šķiet, ka pagājusi vesela mūžība… Akmeņi krīt un krīt visapkārt, bet par laimi neviens man netrāpa.

Kad troksnis rimstas, izskaitu līdz desmit. Bikli atveru acis un palūkojos augšup.

Augstu virs galvas pa nule izlūzušo caurumu spraucas vientuļš gaismas stars. Uz bedres sienām, kas kā mūris paceļas vismaz trīs metru augstumā, iezīmējas krāsainas iežu kārtas. Nezinu kāpēc, bet tās man atgādina mammas cepto kārtaino kūku.

Kurk! Ziņojot, ka pienācis brokastošanas laiks, klusumu pārtrauc izsalkušais vēders.

- Kuš! Nekurksti! – piktojos baidīdamies, ka vēdera radītās skaņas izraisīs vēl vienu akmens nogruvumu.

Kamēr no sejas, matiem un drēbēm notraucu smilšu paliekas, nepaklausīgais vēders iekurkstas vēl pāris reižu.

“Nebūtu slikti, ja atrastos kas ēdams,” pie sevis nodomāju un abas rokas ieslidinu bikšu kabatās. Vienā sataustu no pusdienu naudas pāri palikušo latu, bet otrā – bumbiņā saņurcītu autobusa biļeti…Pag! Biļetē kaut kas ietīts?!

Biju pavisam piemirsis, ka pirms dažām dienām Miks pacienāja ar košļeni, un tā kā tas notika vēstures stundas laikā, lai učene nemanītu, balto spilventiņu ievīstīju nederīgajā autobusa biļetē un noslēpu kabatā.

“Paldies, Mik!” domās pateicos draugam un atradumu iemetu mutē.

Lai arī košļājamā gumija izsalkumu nemazina, vismaz uz kādu brīdi vēders tiek apmānīts, un kurkstēšana rimstas. Kāri šmakstinādams saldo gumiju, tuvojos izgaismotajai sienai. Vēlos izpētīt, vai tā ir īsta vai arī acu apmāns. Kas zina, varbūt siena ir butaforija, kas izgatavota no kartona kādam televīzijas šovam.

Tuk! Tuk! Paklauvēju pie sienas un piekļauju ausi. Aiz tās nekas nav dzirdams. Vienīgi ūdens lāses, kas noklājušas vēso iezi, sakutina vaigu un ieķeras garākajās matu cirtās. Lieku lietā dažus kāju spērienus. Sāpīgi, taču nākas secināt, ka bedre nav nekāds apmāns.

Kā no šejienes izkļūt? Pat pieredzējis alpīnists pa stāvo sienu nespētu uzrāpties līdz augšējam caurumam.

Jāmeklē cita izeja… Diez, kā tādā situācijā rīkotos piedzīvojumu filmas varonis? Viņš jau pēc scenārija zinātu, ka bedres tumšākajā kaktā zem simtgadīgiem zirnekļu tīkliem meklējams noputējis galvaskauss. Atliek to tikai pacelt, un būs ieraugāms metāla kloķis, kuru pagriežot, sienā atvērsies slepenās durvis…

Tā kā citas idejas prātā nenāk, palieku pie domas par galvaskausa meklēšanu. Atliek vien doties uz bedres tumšāko kaktu. Lai tur tiktu, jāšķērso paliela peļķe. Ieskrienos un lecu… Lidojuma brīdī, kad atrodos tieši virs peļķes, sajūtu, ka kāds mani parauj aiz bikšu staras. Nu vai zini! Tikai mazliet pietrūka un būtu ievēlies plančkā. Man noteikti jāatklāj, kas tas bija. Ziņkārībā noliecos pār peļķi un ielūkojos netīrajā ūdenī.

Hm! Neko nevar saskatīt - tikai savu atspulgu.

Tad pēkšņi ūdens peļķē saviļņojas, un līdzās manam atspulgam parādās liela nezvēra galva ar kvēlojošām acīm un dusmās atņirgtiem zobiem. Tas taču gaisa balona nezvērs no mana sapņa!

ĀĀĀ! – iekliedzos. No mutes izkrīt košļene un pirms tā nogrimst peļķē, trāpa briesmonim pa kaulaino pieri. Svešinieks satrūkstas un izgaist, bet es, kā ar aukstu ūdens šalti apliets, vēl aizvien sastindzis raugos savā atspulgā.

Kad no pārbīļa attopos, bedre kļuvusi gaišāka. Pie tuvākās sienas, kas vēl pirms mirkļa grima pilnīgā tumsā, redzamas apsūnojušas akmens kāpnes. Tās sniedzas līdz pat caurumam bedres augšpusē.

Urā! Tā ir izeja! Ātrāk jātiek no šejienes prom. Ātrāk jāsasniedz ārpasaule un jāuzzina, kur īsti atrodos.

 

Tālāk lasi 9.nodaļu "Kalns".

 

Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Aizkulises

Karte

Labirinta ceļus, pa kuriem doties, no piedāvātajiem variantiem izvēlas pats lasītājs.

Ja uzklikšķināsiet uz labirinta kartes, tā palielināsies. Lai palielināto karti noņemtu no ekrāna, nospiediet pogu esc (escape).

 

Špikeris

Iesaku pirmo reizi garstāstu izlasīt bez špikera. Ja tomēr rodas vēlme iziet pilnīgi visu labirintu gan ar pareiziem, gan ar nepareiziem ceļiem, lasiet šādā secībā.

 

Kā stāsts radās

2007. gada sākumā iedomājos, ka varētu pamēģināt uzrakstīt stāstu ar tādiem kā spēles elementiem. Bērnam vai pusaudzim tiktu dota iespēja pašam izvēlēties, kuras nodaļas lasīt. Protams, ka vispiemērotākā stāsta tēma šajā gadījumā būtu piedzīvojumi nepazīstamā vidē, kur pie atrisinājuma tiek, ejot gan pa pareiziem, gan pa nepareiziem ceļiem. Katru labirinta ceļa posmu biju paredzējusi aprakstīt citā nodaļā, tāpēc, līdzīgi kā programmēšanā, sastādīju ceļu algoritmu.

Toreiz vizuāli savā galvā iztēlojos, kāda būs vide un personāži, bet tā kā rakstnieka mūza mani nemēdza apciemot katru dienu, rakstīšana padevās ļoti, ļoti lēni. Bija pat dienas, kad vairākas stundas sēdēju pie vienas rindkopas domādama, kā to labāk uzrakstīt.

2007. gada rudenī pavisam nejauši uzzināju, ka apgāds „Zvaigzne ABC” organizē pirmo konkursu “Zvaigznes grāmata. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem”. Tobrīd šajā izdevniecībā tika sagatavota manu rokdarbu grāmatu sērija „100 radošas idejas”, tāpēc nevēlēdamās, lai mani atpazīst, konkursam iesniedzu darbu ar pseidonīmu NikoSata.

Žūrija stāstu izbrāķēja. Iespējams, ka stāsta pasniegšanas veids bija par sarežģītu, jo latviešu valodā līdz tam laikam bija pierasts grāmatu nodaļas lasīt visas pēc kārtas. Savukārt es piedāvāju nodaļas lasīt haotiskā secībā. Otrs iemesls, kāpēc stāstu noraidīja, manuprāt, literārā valoda, jo šajā ziņā esmu amatieris – iesācējs.

Garstāsts manā plauktā nogulēja vairākus gadus. Vīra mudināta, vismaz piecas reizes ķēros tam klāt, lai pilnveidotu tekstu. Katru reizi tālāk par trīs vai četrām nodaļām netiku. Tikai tad, kad izveidoju savu mājas lapu, nolēmu, ka pienācis īstais laiks garstāsta atjaunošanai. Pieķēros tam vēlreiz klāt 2015. gada vasarā un 2016. gada sākumā. Šajā laikā tapa arī visi zīmējumi.

Tikai tagad, kad stāsts ir ievietots mājas lapā, saprotu, ka vispiemērotākais tā pasniegšanas veids ir nevis grāmata, bet dators.

 

P.S. Lai arī vairākus gadus Latvijā kā naudas zīmi lietojam eiro, savā stāstā atstāju latu. Tas tādēļ, ka lats ir latviska un arī vēsturiska naudas zīme. Galu galā neviens jau nav apgalvojis, ka mums nekad vairs nebūs lati.

Stāstā pieminētās lata monētas priekšpuse (averss) un aizmugure (reverss).