Neticamais labirints01.02.2016.

Tēma: E-GRĀMATASGarstāstsKomentāri

9.nodaļa Kalns

Kāpt pa apsūnojušajiem akmens pakāpieniem, izrādās pat patīkami. Botas grimst zaļajās sūnās un sajūta, it kā pārvietotos pa mīkstu grīdas paklāju. Kad tieku līdz pēdējam pakāpienam, no augšas ielūkojos bedrē. Dziļumā kā draudīgi glūnoša acs redzama vien netīrā peļķe. Nopriecājos, ka sveikā ticis no briesmoņa prom un steidzīgi pa caurumu izrāpjos no bedres laukā.

Taču mani sagaida nepatīkams pārsteigums. Kalna virsotne, kurā esmu nokļuvis, atgādina miruša vulkāna krāteri, bet visapkārt tam, cik vien acis tālu var saskatīt, plešas klajš smilšu līdzenums. Neredzu ne zāli, ne kokus, ne putnus, ne dzīvniekus. Vienīgi akmeņainais kalns, uz kura pašlaik atrodos, kā majestātiska bāka paceļas virs smilšainā tukšuma. Bet no kalna virsotnes līdz tā pakājei un tālāk pāri līdzenumam, it kā būtu precīzi vilktas ar lineālu, katra uz savu debespusi stiepjas divas taisnas takas. Abu taku gali sniedzas tālu, tālu prom un izgaist smilšainajā bezgalībā.

Ja būtu kaut jel kāda norāde, uz kuru pusi doties un pa kuru taku iet. Tagad minstinos un nevaru izlemt, vai iet pa labi, vai - pa kreisi.

Bikšu kabatā sataustu latu. ”Pametīšu gaisā. Ja uzkritīs ģerbonis, iešu pa labi, bet, ja lasītis – pa kreisi,” - pie sevis prātoju un pasviežu monētu gaisā. Tā vairākas reizes apgriežas riņķī un strauji krīt lejup. Mēģinu ķert, bet steigā kļūdos. Spīdīgā ripa atsitas pret īkšķa galu, tad pret akmeni pie manas kājas un visbeidzot pa caurumu ielido bedrē.

- Cūcība! - pārskaities par savu neveiklību nolamājos.

Pēc dažām sekundēm izdzirdu klusu plunkšķi. Tas liecina par precīzo trāpījumu peļķē. Bet varbūt briesmonim pa pieri?

“Nu, re! Tagad mans lats noslīcis un kopā ar košļeni guļ briesmoņa valstībā. Žēl lata, bet pakaļ jau nelīdīšu. Nāksies vien izvēli veikt pašam,” nodomāju un speru izšķirošo soli.

 

Ja izvēlies taku pa labi, lasi 17. nodaļu "Ēna".

Ja izvēlies taku pa kreisi, lasi 29. nodaļu "Pļava".

 

Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Aizkulises

Karte

Labirinta ceļus, pa kuriem doties, no piedāvātajiem variantiem izvēlas pats lasītājs.

Ja uzklikšķināsiet uz labirinta kartes, tā palielināsies. Lai palielināto karti noņemtu no ekrāna, nospiediet pogu esc (escape).

 

Špikeris

Iesaku pirmo reizi garstāstu izlasīt bez špikera. Ja tomēr rodas vēlme iziet pilnīgi visu labirintu gan ar pareiziem, gan ar nepareiziem ceļiem, lasiet šādā secībā.

 

Kā stāsts radās

2007. gada sākumā iedomājos, ka varētu pamēģināt uzrakstīt stāstu ar tādiem kā spēles elementiem. Bērnam vai pusaudzim tiktu dota iespēja pašam izvēlēties, kuras nodaļas lasīt. Protams, ka vispiemērotākā stāsta tēma šajā gadījumā būtu piedzīvojumi nepazīstamā vidē, kur pie atrisinājuma tiek, ejot gan pa pareiziem, gan pa nepareiziem ceļiem. Katru labirinta ceļa posmu biju paredzējusi aprakstīt citā nodaļā, tāpēc, līdzīgi kā programmēšanā, sastādīju ceļu algoritmu.

Toreiz vizuāli savā galvā iztēlojos, kāda būs vide un personāži, bet tā kā rakstnieka mūza mani nemēdza apciemot katru dienu, rakstīšana padevās ļoti, ļoti lēni. Bija pat dienas, kad vairākas stundas sēdēju pie vienas rindkopas domādama, kā to labāk uzrakstīt.

2007. gada rudenī pavisam nejauši uzzināju, ka apgāds „Zvaigzne ABC” organizē pirmo konkursu “Zvaigznes grāmata. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem”. Tobrīd šajā izdevniecībā tika sagatavota manu rokdarbu grāmatu sērija „100 radošas idejas”, tāpēc nevēlēdamās, lai mani atpazīst, konkursam iesniedzu darbu ar pseidonīmu NikoSata.

Žūrija stāstu izbrāķēja. Iespējams, ka stāsta pasniegšanas veids bija par sarežģītu, jo latviešu valodā līdz tam laikam bija pierasts grāmatu nodaļas lasīt visas pēc kārtas. Savukārt es piedāvāju nodaļas lasīt haotiskā secībā. Otrs iemesls, kāpēc stāstu noraidīja, manuprāt, literārā valoda, jo šajā ziņā esmu amatieris – iesācējs.

Garstāsts manā plauktā nogulēja vairākus gadus. Vīra mudināta, vismaz piecas reizes ķēros tam klāt, lai pilnveidotu tekstu. Katru reizi tālāk par trīs vai četrām nodaļām netiku. Tikai tad, kad izveidoju savu mājas lapu, nolēmu, ka pienācis īstais laiks garstāsta atjaunošanai. Pieķēros tam vēlreiz klāt 2015. gada vasarā un 2016. gada sākumā. Šajā laikā tapa arī visi zīmējumi.

Tikai tagad, kad stāsts ir ievietots mājas lapā, saprotu, ka vispiemērotākais tā pasniegšanas veids ir nevis grāmata, bet dators.

 

P.S. Lai arī vairākus gadus Latvijā kā naudas zīmi lietojam eiro, savā stāstā atstāju latu. Tas tādēļ, ka lats ir latviska un arī vēsturiska naudas zīme. Galu galā neviens jau nav apgalvojis, ka mums nekad vairs nebūs lati.

Stāstā pieminētās lata monētas priekšpuse (averss) un aizmugure (reverss).