Atrastie raksti (96) pēc vārda recenzijas

No 5 zirņiem grāmatai piešķiru

  

 

Pavisam nejauši, ejot garām krievu grāmatu plauktam, Jāņa Rozes grāmatnīcā pamanīju šo dārgumu. Izrādās, ka tā ir trešā (noslēdzošā) daļa populārajiem bestselleriem „Pirms atkal tiksimies” un “Pēc tevis”. Tā kā nebija vēl latviešu tulkojuma, krievu grāmatu bez maksas internetā atradu e-versijā.

Lūisa ierodas Ņujorkā, lai uzsāktu darbu pie turīga biznesmeņa, pieskatot viņa depresīvo sievu Agnesi. Te viss Lūisai ir jauns un neierasts – darba devēju lielais dzīvoklis 5. avēnijā, ģimeni apkalpojošā personāla daudzveidība, braucieni limuzīnā, piedalīšanās krāšņos labdarības pasākumos un ballēs, bagātnieku savstarpējās attiecības... Skan jau skaisti, bet Lūisai visu laiku nākas paturēt prātā, ka viņa ir tikai kalpa lomā. Un lai arī saimnieka sieva Agnese ar Lūisu labi saprotas, saucot viņu par draudzeni, kā vēlāk izrādās, tā nemaz nav, jo glābjot savu ādu, draudzene tiek netaisnīgi nodota.

Līdz ar visām darba lietu nepatikšanām, Lūisai jātiek skaidrībā arī ar savu otru pusīti. Vai tas būs paramediķis Sems, kas palicis Londonā, vai Ņujorkā satiktais Džeiks, kas bezgala līdzīgs mirušajam Vilam.

Lūisa nav mācījusies augstskolā, un viņai nav profesijas, tāpēc visu līdzšinējo dzīvi jaunā sieviete veltījusi citiem, darot to, ko citi vēlas. Būdama Ņujorkā, viņa beidzot saprot, ka vēlas dzīvot priekš sevis un darīt to, kas viņai patīk. Grāmata vēlreiz apliecina, ka cilvēks daudz ko var sasniegt arī bez augstiem izglītības grādiem, ja viņam piemīt tādas rakstura īpašības, kā godīgums, līdzjūtība, draudzīgums un varbūt pat bērnišķīgs naivums.

Grāmatas sākuma daļā šķita, ka nebūs nekas interesants, jo notikumi visu laiku stampājās uz vietas. Un tad nāca vaļā slūžas. Arī burtiskā nozīmē, jo kārtējo reizi šīs autores grāmatu bez sakāpinātām emocijām un asarām nespēju izlasīt. Un šis citāts, domāju, ka liks kaklā kamolu norīt daudziem latviešiem svešumā. “Esot prom tālu no mājām, tu mēģini vienlaicīgi nosēdēt uz diviem krēsliem, bet tava sirds tiek rauta uz pusēm”.

 

P.S. Pilnīgi pieļauju, ka latviešu valodā grāmatai būs nedaudz savādāks nosaukums. Te piedāvāju savu tulkojuma versiju.


Ja nekļūdos, šī ir filmas “Juras laikmeta parks” (Jurassic Park) piektā daļa. Kad vīrs man piedāvāja pievienoties kino apmeklējumam, dēls kategoriski iebilda, sakot, ka es neko nesapratīšu, jo neesmu redzējusi iepriekšējās sērijas. Mieru, tikai mieru. Viss būs saprotams. Lai gan jāatzīstas, ka biju redzējusi filmas 1. daļu (režisors Stīvens Spīlbergs), kas tapusi tālajā 1993. gadā (ak, saldie studentu gadi), pie tam arī to esmu pavisam piemirsusi.

 

Jau četrus gadus izpostīto izklaides parku “Juras laikmeta pasaule”, kas atrodas uz Isla Nublar salas, apsaimnieko brīvībā izkļuvušie dinozauri. Taču salā sāk pamosties vulkāns, apdraudot dinozauru drošību. Rodas pamatots jautājums - kā viņus glābt? Valdība atsakās, atstājot to Dieva ziņā, tāpēc palīdzību piedāvā kāda privāta organizācija, solot dinozaurus pārvietot uz neapdzīvotu salu. Šajā operācijā iesaistās četri galvenie filmas personāži. Viens no tiem - Ouens, kurš pārzina dinozauru uzvedību, tai skaitā, Zilās. Ierodoties uz salas, tiek konstatēts, ka te atrodas daudz karavīru. Izrādās, ka tā saucamā glābšanas operācija, patiesībā ir aizsegs citam vērienīgam plānam, kurā iesaistīta nodevība un nauda.

Filma interesanta. Patika skati ar dinozauriem, kas bēg no vulkāna izvirduma. Bija epizodes, kas nedaudz atgādināja filmu “Nakts muzejā” (esmu redzējusi gan tikai šīs filmas fragmentus). Arī dinozauru cīņa uz pils jumta likās jau agrāk redzēta. Vai tik tā nebija pūķu cīņa kādā multenē? Un vēl viens politisks smīniņš -  protams, ka visplēsīgāko dinozauru izsolē iegādājās neviens cits kā krievs.

No 5 zirņiem filmai piešķiru

 

Ak, jā! Filmai noteikti būs turpinājums.


Uz ledus satiekas divi pilnīgi atšķirīga temperamenta vīrieši. Makšķernieks – flegmatiķis un piedzēries garāmgājējs – sangviniķis. Pirmās izrādes minūtes, kaut arī saruna tiek adresēta klusajam makšķerniekam, izklausās kā sangviniķa monologs. Arvien pamazām viņa vāvuļošanai sāk pievienoties arī klusētājs un drīz vien abi viens otram atklāj savas problēmas. Viens – pārguris no ģimenes dzīves, bet otrs – donžuāntipa vecpuisis, kas nespēj uzņemties ģimenes dzīves atbildību.

Izrāde – viendienīte. Par kaut ko un īsti ne par ko. Pēc dažām dienām jau biju piemirsusi tajā apspriestās tēmas. Palika prātā vien vizuāli atšķirīgie tēli – pie āliņģa sēdošais makšķernieks pufaikā un gumijas zābakos, kuram apkārt, bārstīdamies ar amizantām humora odziņām un ar pudeli rokās, visu izrādes laiku līgodamies riņķoja uzvalkā, galantā mētelī un dārgās kurpēs tērptais garāmgājējs.

Pēc grūtas darba dienas vai nedēļas tīri laba izklaide. Noskatījos kopā ar vīru, jo viņš ir vasaras makšķernieks, bet ne bļitkotājs.

No 5 zirņiem izrādei piešķiru

  


No 5 zirņiem grāmatai piešķiru

  

 

Grāmatas “Pirms atkal tiksimies”  turpinājums.

Grāmatu nopirku gandrīz pirms gada. Jāatzīstas, ka īsti nevēlējos pirkt, jo baidījos sabojāt pārāk labo iespaidu par pirmo daļu. Un man pavisam neprasījās turpinājums. Taču dāvanu kartei termiņš ritēja uz galu, un citu piemērotu lasāmvielu tajā mirklī neatradu. Ilgi nevarēju pieķerties. Kad meita to izlasīja, ieliku plauktā un par tās eksistenci aizmirsu. Nejauši grāmatu uzgāju rītā, kad steigšus vācu mantas braucienam uz slimnīcu. Kā vēlāk izrādījās, ļoti laba lasāmviela, lai atslēgtos un aizmirstos par savām veselības nedienām. Lasīju gan ar smaidu uz lūpām, gan asarām birstot.

Pagājuši divi gadi, bet Lūisa vēl joprojām nav tikusi pāri zaudējumam. Pa Vila atstāto naudu viņa padzīvojusi Parīzē un apceļojusi Eiropu, bet tagad mitinās Londonas nemājīgajā dzīvoklītī un strādā lidostas pabā. Lūisai tuvu trīsdesmit, viņa ir vientuļa, jau vairākus mēnešus sastrīdējusies ar ģimeni un vēl joprojām nezina, ko no dzīves vēlas. Skumju mākta, kādu vakaru viņa piedzeras un uzkāpj uz mājas jumta. Kritiens izmaina visu viņa turpmāko dzīvi, jo kā teica paramediķis Sems: “Nekad nevar zināt, kas būs, ja cilvēks nokrīt no liela augstuma.”

 

Citāti

“Bēdām ir savdabīga smaka. Tās ož pēc drēgnām baznīcām ar sliktu ventilāciju un lētiem tējas maisiņiem, pēc vientulīgām maltītēm un cigaretēm, kas izsmēķētas uz balkona salīgi uzrautiem pleciem. Tās ož pēc matu lakas un dezodoranta, šīm mazajām ikdienas uzvarām cīņā ar izmisuma sļīkšņu.”

“Dažkārt šķita, ka mēs visi peldam bezgalīgā skumju jūrā, cītīgi slēpjot no citiem, ka viļņi jau šļācas pāri galvai un ūdens smeļas mutē.”

“Tas tēls, ko mēs rādām pasaulei, mēdz krietni vien atšķirties no patiesā… un bēdu mākts cilvēks reizēm pats neizprot savu uzvedību.”

Kad mīļots cilvēks ir miris “tu pamazām aprodi ar šo tukšumu… Tu esi kā bulciņa, kas pārtapusi par virtuli… ar tukšu vidu…”

“Kas nelūdz, tam netiek dots.”

 “Olnīcas nav zivju pirkstiņi, tās nevar uzglabāt saldētavā.”

“Un es nekādi nespēju saprast, kā tas ir iespējams – laist pasaulē bērnu, aprūpēt to un mīlēt, bet tad kādā jaukā dienā, kad viņam ir sešpadsmit gadu, paziņot, ka esi pilnīgi pārgurusi, un nomainīt ārdurvju slēdzeni. Sešpadsmit gadu vecumā vēl ir bērns.”

“Būtībā tīņi ir kā mazi bērni ar hormonu pārprodukciju – gana veci, lai gribētu darīt, ko paši vēlas, bet bez kripatiņas veselā saprāta.”

“Jau biju sapratusi, kas ir pats grūtākais sarunā ar pusaudzi, - viss, ko tu saki, tiek uzklausīts kā padzīvojušas krustmātes vāvuļošana pie kāzu galda.”


Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.



pārdomas 

Tā ir laime - kalpot pašam sev, nevis citam.


lasītākās tēmas

pēdējā mēneša laikā