Atrastie raksti (144) pēc vārda recenzijas

Izstādes nosaukums ir vilinošs, jo jaunā faraona Tutanhamona vārds sabiedrībai plaši pazīstams. Tomēr man šķiet, ka šoreiz tas izmantots reklāmas nolūkos, jo reāli izstāde nav saistīta ar Tutanhamona dārgumiem. Te no dažādu valstu muzeju krājumiem atceļojuši trauki, mūmiju maskas, statuetes un pat sarkofāgs. Vienā telpā izlikti daži tā laika dzintara rotājumi (kaklarota, diadēma u.c.), jo tiek uzskatīts, ka faraona dārgumu vidū bija vairāki priekšmeti, ko rotāja dzintars. Man personīgi no visiem izstāžu eksponātiem visvairāk patika Napoleona laika gravīras par Ēģiptes tēmu. Pie tam šī ekspozīcija nāk no Latvijas Universitātes bibliotēkas kolekcijas.

Galvenajā izstāžu zālē valda tumsa, tāpēc rodas sajūta, ka atrodies kapenē. Lai tumsā nepazustu sienu gleznojumi, tie izgaismojas ar kustīgiem gaismas apļiem.

Vienā no muzeja telpām uzstādīts liels ekrāns – interaktīvā spēle „Vārti uz Ēģipti”. Diemžēl viens trūkums (manuprāt – liels),  - nav sīkāk paskaidrots, kā šo spēli spēlēt. Varbūt jaunākajai paaudzei tas ir pašsaprotami, bet vecākiem cilvēkiem tas var šķist sarežģīti. Uzvilku 3D brilles un ar rokas kustību virtuālajā telpā mēģināju priekšmetiem „pieskarties”, lai tos „paņemtu”. Vai nu tehnika pievīla, vai arī nepareizajā vietā stāvēju, bet nomocījos kādas 5 minūtes. Priekšmetus „paņemt” neizdevās un līdz ar to neuzzināju sīkāk par dažiem izstādes eksponātiem.


„Кухня” (tulkojumā – „Virtuve”)  ir labākais pēdējos gados uzfilmētais Krievijas seriāls. Augstā līmenī, izcila aktierspēle, gaumīgs, varētu teikt, ka eiropeisks un galvenais – ar labu humora piedevu. Šo seriālu es varētu salīdzināt ar smalki uztamborētu mežģīni. Perfekti līdz pēdējam sīkumam.

Filmas, kas orientētas uz sieviešu auditoriju, parasti neskatās vīrieši, un arī otrādi – vīriešiem domātās filmas sievietes nesaista. „Кухня” ir izņēmums, jo seriāls patiks visiem. Tajā apspēlētas dažādas situācijas: gan darbabiedru savstarpējās attiecības, gan personīgās mīlas lietas. Un galvenais, ka situāciju pasniegšanas veids nav pārspīlēts, kā pieņemts redzēt citos seriālos - „ziepju operās”.

Abi ar vīru internetā filmu „Кухня” uzsākām skatīties pagājušā gada ziemā. Bija reizes, kad vienā rāvienā noskatījāmies pat 5 un 6 sērijas. Nekādi nevarējām atrauties. Tikai miegs mūs spēja salauzt.

Varbūt kāds iebildīs, bet man seriāla pasniegšanas stils nedaudz atgādina „Sekss un lielpilsēta”, kur katras sērijas beigās, pēc attiecīgi izspēlētas situācijas, tiek apkopota kāda dzīves gudrība, pamācība.

Internetā lasīju, ka „Кухня” ir visdārgākais Krievijas seriāls. Vienas sērijas pašizmaksa 200 tūkstoši dolāru. Visus ēdienus gatavo filmēšanas laikā profesionāli pavāri, tāpēc viņi redzami līdzās aktieriem. Vēl zinu, ka aktieri pirms filmēšanās pie pavāriem izgāja speciālus apmācības kursus.

Televīziju skatos ļoti reti – parasti tikai reizi nedēļā, kad gludinu veļu. Vienā tādā reizē uztrāpījos seriāla „Кухня” reklāmai. Tātad to rāda arī kāds no Latvijas kanāliem. Bet, ja ir vēlēšanās seriālu sākt skatīties no sākuma līdz pat šobrīd Krievijas TV kanālos rādītajai sērijai, iesaku pameklēt internetā.

No 5 zirņiem piešķiru


Vispirms par filmas kvalitāti. Pirmkārt, šķita, ka filma uzņemta bez jebkādiem aktieru mēģinājumiem. Tā pilnībā atbilda terminam „spēlfilma”, kas manā skatījumā asociējas ar ātru, paviršu saspēli. Tātad - aktieri sanāca kopā un vienu vienīgu reizi (lai netērētu kinolenti, jo viss maksā bargu naudu), izspēlēja savu lomu. Un kā nu tajā vienīgajā reizē sanāca, tā arī filmu samontēja. Otkārt, jau kurā latviešu filmā klibo skaņa - tad skaļāk, tad klusāk, tad vārdi tiek apēsti. Brīžiem lasīju subtitrus krievu valodā, lai saprastu, kas tiek runāts. Treškārt, filma krāsu ziņā izskatījās pelēcīga. Iespaids, ka filmēts tiek ar tām pašām aparatūrām, ar kurām tas tika darīts pirms desmit un vairāk gadiem.

Par filmas sižetu. Galvenā tēma – skolotājas un skolēna/-u attiecības. Teikšu godīgi – nenoticēju. Pati strādāju skolā, tāpēc varu salīdzināt. Skolēnu uzvedība filmā dažās vietās bija krietni vien pārspīlēta. Noskatoties filmu, man radās jautājums. Vai 30 gadus veca sieviete ir tik stulba (filmā uz tāfeles bija uzrakstīts – „dura”), ka nespēj paredzēt sekas attiecībām ar 18 - 19 gadus vecu jaunieti? Pie tam - savu skolnieku. Vai viņa neiedomājās, ka šīs attiecības ir īslaicīga un bezatbildīga aizraušanās, un tām nav nākotnes? Vai viņa neapzinājās, ka agri vai vēlu viss nāks gaismā? Ja reiz skolotāja tik ļoti vēlējās veidot attiecības ar savu skolnieku, tas bija jādara, kad puisis skolu ir pabeidzis. Vai arī cits variants – skolotājai pirms attiecību uzsākšanas bija jāpamet šī skola, lai abi mīlnieki nekļūtu par baumu objektu un apsmieklu skolēnu, skolotāju un vecāku acīs.

Jaunā Rīgas teātra izrādē „Latviešu mīlestība” arī vienā no situācijām tika parādītas skolotājas un skolēna attiecības. Skolotāja gan ar savu apģērbu, gan izturēšanos izrādīja savu seksualitāti un jaunietis uzķērās. Beigās, kad viņš lūdzās, vai var ar skolotāju pabučoties, šī skolotāja spēja savaldīt savus instinktus. Lai bučošanās nenotiktu, viņa piestūķēja pilnu muti ar bulciņu. 

 

No 5 zirņiem piešķiru

 

 


It kā jautra, bet reizē arī skumja izrāde, kas lika aizdomāties. Vairāk kā 20 gadus dzīvodama ģimenes dzīves virpulī, īsti nemaz nebiju apjautusi, cik apkārt daudz vientuļu cilvēku, alkstošu draudzības un mīlestības. Gan jaunībā, gan vecumdienās mēs katrs vēlamies sev līdzās dzīvesdraugu, kurš grūtā brīdī, gluži kā māte bērnībā, spētu samīļot un kā tēvs - pasargāt.

Mīlestību var salīdzināt ar strūklaku, kurai, visu laiku darbojoties, notiek apļveida ūdens cirkulācija, un ik pa mirklim uzplaiksnī emociju šļakatas. Arī vientulība ir strūklaka. Tikai tāda, kas nedarbojas. Tāda, kas iekonservēta pārziemošanai. Jo šī pārziemošana ir ilgāka, jo vientulība ir neizturamāka un nogurdinošāka. Tie cilvēki, kas ilgstoši ir vientuļi, vairāk ieraujas sevī. Iespējams, ka tādēļ kļūst egoistiskāki un nepiekāpīgāki savos uzskatos un rīcībā. Tas, manuprāt, ir arī viens no iemesliem, kāpēc ar laiku viņiem kļūst grūtāk iepazīties un saprasties.

Gandrīz 4-u stundu garo izrādi (ar starpbrīžiem 4 stundas 15 minūtes) izspēlē tikai pieci aktieri. Ļoti profesionāls sniegums. Tomēr visvairāk man patika Gunas Zariņas atveidotie personāži.

 

No 5 zirņiem piešķiru

Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt un izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko


Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.



pārdomas 

 

Cilvēkam raksturīgs bīties un izvairīties no nezināmā. Kas bijību pārvar, tas, gluži kā datorspēlē, pāriet uz nākamo līmeni.


lasītākās tēmas

pēdējā mēneša laikā