Atrastie raksti (115) pēc vārda recenzijas

Trīs draugu savstarpējais kašķis sākas tad, kad viens no viņiem – Seržs – nopērk 30 000 eiro vērtu baltu gleznu ar baltām svītrām. Marks viņu mēģina pārliecināt, ka tas ir “sūds”, bet Ivans, būdams tolerants, lavierē starp abiem draugiem, cenzdamies strīdu izlīdzināt. Tomēr tā baltā glezna draugus neliek mierā visu izrādes laiku.

Bet varbūt vainīga nemaz nav glezna? Varbūt 15 gadus ilgajās draugu attiecībās iestājusies krīze, jo viņi negrib vai arī vairs nemāk viens otru pieņemt tādu, kāds tas ir.

Savdabīgs akcents izrādes laikā ir bungu ritmi, kas paspilgtina situācijas, aktieru domas un brīžiem pat uzbāzīgi pārdārdina runātāja teikto.

No 5 zirņiem izrādei piešķiru

   

Par abām māsām – vijolnieci Kristīni Balanas un čellisti Margaritu Balanas – uzzināju pirms kāda gada vai diviem, kad pavisam nejauši, “pāršķirstot” ar pulti TV programmas, uzgāju raidījumu, kur tika stāstīts par talantīgajām latviešu mūziķēm. Tas arī bija galvenais iemesls, kāpēc uz šo koncertu iegādājos biļeti.

Koncerts sadalīts divās daļās.

Pirmajā daļā skan Johanesa Brāmsa mūzika, kurai īsti nav saistības ar kino, jo tā uzrakstīta tad, kad vēl kino nemaz nav bijis. Tas ir stāsts par cilvēka dzīves posmiem (dzimšana, jaunība, briedums, nāves priekšnojautas), kas papildināts ar video projekcijām. Neteiksim, ka biju sajūsmā par šo mūziku, jo arī 100 un vairāk gadus vecās grāmatās ir lasāmgabali, kas šķiet novecojuši un ne tik saistoši mūsdienām.

Otrā daļa gan izraisīja sajūsmu, jo tā patiešām tika veltīta kino. Tik emocionāli, piesātināti un virtuozi, ka vienā brīdī spēja mani pat saraudināt.

Brīžiem koncerta laikā aizvēru ciet acis, lai manas sajūtas, ko uztvēru ar dzirdi, nespētu ietekmēt tas, kas tika rādīts uz ekrāna.

No 5 zirņiem koncertam piešķiru

 

Divu mākslinieču kopīgi veidota izstāde.

Sanri (Sandra Poplavska-Rimcāne) mani patīkami pārsteidza ar košajiem augu un ziedu gleznojumiem, kuros manāmi dominē dzelteni oranžā saules krāsa. Māksliniece vienkopus gleznā spējusi apvienot gan paviršus, notecējušus krāsu triepienus, gan smalki izstrādātus līniju rakstus. Manuprāt, skaisti, dekoratīvi darbi, kas lieliski iederētos plašā dzīvojamā telpā. Vismaz vasaras dvesma vienmēr būtu līdzās.

 

 

Savukārt Unas Guras bezformīgo, bet plastiki noapaļoto keramiku vieno kopīgs elements - pumpiņas.


No 5 zirņiem grāmatai piešķiru

 

Šī nav lasāmā, bet drīzāk skatāmā grāmata.

Nevarēju vienaldzīgi paiet garām grāmatai, kaut bērni jau lieli priekš konstruktoriem. Vismaz tā man šķita, kad pirku. Domāju – noderēs mazbērniem (tālā nākotnē), kad viņi brauks ciemos, jo LEGO mums ir ārkārtīgi daudz. Kad bērni bija mazi, šim priekam nežēloju naudu, jo darbošanās ar konstruktoriem attīsta konstruēšanas prasmes, vērīgumu, pacietību, pirkstu motoriku, telpiskumu, radošumu, domāšanu u.c.

Grāmatā piedāvāti ļoti daudz no konstruktora gatavotu dzīvnieku paraugi. Diemžēl tos var realizēt tikai tie, kam mājās plaša LEGO kolekcija, jo tad ir no kā izvēlēties. Lai arī visas nepieciešamās detaļas gan formas, gan krāsas ziņā nebūs atrodamas pat šādu kolekciju sastāvā, bērnam tiek dota iespēja radoši izpausties, vienu konstruktoru aizvietojot ar citu, dzīvnieku izveidojot pavisam citā krāsā un nedaudz atšķirīgā formā.

Grāmatai, gluži kā iekārdinājums, līdzi nāk LEGO konstruktori (60 gabali) četru nelielu dzīvnieciņu izveidei. Tas ir kā sākuma ieskrējiens šajā interesantajā konstruktoru pasaulē.

 

Mans septiņpadsmit gadus vecais dēls, kuru pēdējā gada laikā nav iespējams atraut no datorspēlēm, par grāmatu bija stāvā sajūsmā. Izbēra savu LEGO čupu uz grīdas un jau pirmajā dienā izveidoja divus modeļus.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.



pārdomas 

Jo lielāka ģimene, jo vairāk pienākumu attiecībā pret tuvajiem.


lasītākās tēmas

pēdējā mēneša laikā