Atrastie raksti (144) pēc vārda recenzijas

No 5 zirņiem piešķiru

 

Kādā vēlā, lietainā vakarā mātes acu priekšā ar mašīnu tiek notriekts piecgadīgs puisēns Džeikobs. Tā kā automašīnas vadītājs no notikuma vietas ir aizbraucis, un nav neviena negadījuma aculiecinieka, policijai vainīgo nav iespējams atklāt.

Drīz vien pēc traģiskā notikuma, vainas, bēdu un nakts murgu vajātā Džena Greja pamet savas mājas, lai sāktu jaunu dzīvi nomaļā ciematā pie jūras, kur neviens viņu nepazīst. Vairākus mēnešus viņas dzīve rit mierīgā gaisotnē, līdz kādu dienu viņai nākas atgriezties pagātnē. Šis lūzuma punkts, kas noteikti pārsteigs un ieintriģēs lasītāju, notiek grāmatas pirmās nodaļas beigās. Turpmāko romāna daļu būs vēlme izlasīt, neizlaižot grāmatu no rokām.


No 5 zirņiem piešķiru

 

Neliela atkāpe

Kad valstī dēļ koronavīrusa tika pasludināta ārkārtējā situācija, mana pirmā doma bija – jāsapērk grāmatas, jo varbūt nāksies ilgu laiku pavadīt mājās. Šoreiz nebija daudz laika cītīgai izpētei, kā katra grāmata internetā novērtēta. Pirku pēc intuitīvajām tā mirkļa sajūtām. Viena no izvēlētajām grāmatām bija “Lasītājs vilcienā 6.27”. Pirmkārt, uzrunāja nosaukums, jo ļoti bieži savus bērnus vedu uz vilcienu, kas no mūsu stacijas atiet 6.23 vai 6.32 (atkarībā no sezonas). Otkārt, grāmatā ierakstītajās atsauksmēs izlasīju, ka tas ir romāns, “kas atsauc atmiņā filmu Amēlija.” Un man šī filma ar savu īpatnējo šarmu ļoti patika.

 

Par grāmatu

Grāmata manā skatījumā ir par vientulību un ikdienišķo vienveidību, taču dažādu sakritību dēļ, galvenā varoņa dzīvē ienāk nelielas pārmaiņas. Varbūt tieši tāpēc līdz 50-tajai lappusei grāmata likās neinteresanta. Es burtiski mocījos, to lasot. Divas reizes jau vēlējos pamest lasīšanu pavisam, bet atturēja uz grāmatas otrā vāka uzrakstītais teikums “Un tikai pēc tam, kad viņa rokās nejauši nonāk jaukās Žilī dienasgrāmata, sāksies arī viņa patiesais ceļojums.” Taču jaukais ceļojums sākās jau nedaudz ātrāk.

Belnēns Vemols savas dzīves trīsdesmit sešos gados bija iemācījies būt nemanāms un neredzams. Viņš “vēlējās vien palikt kā vārgs siluets, tik tikko pamanāms ar acs kaktiņu. Saplūst ar apkārtni, noliegt sevi un turēties citurienē, tur, kur neviens nespētu viņu sasniegt.” Jau vairāk kā piecpadsmit gadus viņš strādāja darba vietā, kas pašam riebās – rūpnīcā, kur tiek iznīcinātas grāmatas, pārvēršot tās slapjā makulatūras zampā. Ik dienu, tīrot šo draudīgo nezvēru, kas aprij grāmatas, Belnēns pamanās izglābt pa kādai veselai grāmatas lappusei. Cenšoties atgriezt grāmatai dzīvību, katru rītu vilcienā viņš skaļi šo lappusi nolasa.

Īsti nesapratu, kā cilvēkam ar tik zemu pašvērtējumu, pietika drosmes katru rītu vilcienā skaļā balsī lasīt fragmentus. Iedomājos situāciju mūsu vilcienā. Sen jau kāds būtu nobļāvies, lai aizveras vai arī lielākā cilvēku daļa būtu pārgājusi uz citu vagonu. Parasti tik agri braucot, vismaz pie mums, cilvēki vilcienos guļ. Klusumā.

Pēc tam man ienāca prātā, ka Belnēns varbūt ir ar nelieliem garīga rakstura traucējumiem, un tāpēc apkārtējie cilvēki viņa skaļo lasīšanu uztvēra tik vienaldzīgi.

Belnēna Vemola vientuļais dzīves ritms nedaudz izmainās, kad viņš tiek uzaicināts lasīt šos fragmentus vecajiem ļaudīm pansionātā, kā arī tad, kad viņš rīta vilcienā atrod zibatmiņu (flešu) ar 28-us gadus vecas sievietes, kas strādā lielveikala tualetē par apkopēju, dienasgrāmatu. Pēc šīs dienasgrāmatas izlasīšanas, Belnēnam rodas nepārvarama vēlme ar šo jauko sievieti iepazīties.


No 5 zirņiem piešķiru

Grāmata, kas patiks gan pusaudzēm, gan jaunietēm, jo tā skar šim vecumam svarīgu tēmu – draudzību ar puisi.

Galvenā varone ir 11.-tās klases skolniece Lāra Džīna, kurai ir divus gadus vecāka māsa Mārgota un deviņus gadus veca māšele – Kitija. Lāra Džīna ir iemīlējusies māsas puisī Džošā, kas dzīvo blakus mājā un jau kopš bērnības labi satiek ar meiteņu ģimeni. Tā nu sanāca, ka Džošs netīšām uzzināja par Lāras Džīnas apslēptajām jūtām, bet tā kā Lāra Džīna nevēlējās ar šo atklāsmi sarūgtināt māsu, viņa uzsāka viltus (melu) attiecības ar citu puisi – Pīteru.

Grāmata par māsu savstarpējām attiecībām, par draudzeņu attiecībām un par meiteņu attiecībām ar puišiem.

Ieteicu, lai grāmatu izlasa meita, bet viņa atbildēja, ka redzējusi filmu To All The Boys I've Loved Before.


Neteiksim, ka par izrādi biju sajūsmā. Drīzāk uztvēru to kā informējošu materiālu, kas sabiedrībai atrāda garīgi slima cilvēka ikdienas darbošanos un ģimenes locekļu (šajā gadījumā viss smagums gūlās uz viena cilvēka pleciem) garīgo, morālo, materiālo, piedodiet, bezatdeves ieguldījumu šī cilvēka labā, tādā veidā pārvelkot treknu svītru savai personīgajai dzīvei.

Stāsts ir par divām māsām – Ilzi un Ievu. Kad Ieva bija pusaudze, māte viņu aizveda uz sociālās aprūpes centru ar garīgās attīstības traucējumiem, kur viņa pavadīja vairāk kā desmit gadus. Ilze jau toreiz, atvadoties no Ievas zināja, ka pienāks laiks, kad atgriezīs māsu mājās. Ilze iestājās Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā (īsti nenoticēju, jo šai skolai nav kopmītnes, bet Ilze pameta savas smirdīgās mājas), tad viņa pabeidza Zviedrus – Rīgas Ekonomikas augstskolu (Stokholmas Ekonomikas augstskolas filiāle Baltijas valstīs), kur apgūst ekonomiku un uzņēmējdarbību (atkal nenoticēju, jo studijas notiek par maksu, bet Ilze nāk no trūcīgas, nelabvēlīgas ģimenes), un visbeidzot – atrada labi apmaksātu darbu. Cik nopratu pēc telefonsarunām, tad Ilze bija vadošais speciālists uzņēmumā, kurā, iespējams, tika gatavoti reklāmas materiāli, kaut, kā iepriekš rakstīju, bija pabeigusi ekonomikas un uzņēmējdarbības augstskolu. Pie tam viņas alga, pēc visa spriežot, bija apmēram 2000 eiro uz rokas (neticu, jo šobrīdējos darba piedāvājumos pat programmētājiem nesola tik lielu algu, bet viņa ir tikai maketētāja).

Kad Ilze Ievu atveda uz īrēto dzīvokli, viņa sāka to intensīvi (drīzāk drudžaini) apmācīt, taču garīgi atpalicis cilvēks nespēj vienlaicīgi uztvert un atcerēties tik daudz informācijas. Un tas alfabēts ar politiķu vārdiem vispār bija kaut kas pilnīgi garām. Skatījos izrādi un domāju, ka šādi uzvedas un dzīves gudrības apgūst mazs bērns līdz 3 gadu vecumam. Tikai viņam, atšķirībā no Ievas, var redzēt ikdienas progresu.

Ja tā godīgi, tad nesaprotu, kā Ilze, kas ieguvusi tik labu izglītību, nespēja iepriekš paredzēt, ka paņemot māsu dzīvot pie sevis, viņai vairs nekad nevarēs būt pašai sava ģimene – vīrs un bērni, jo visu savu laiku nāksies ziedot māsai. Vai tas ir to vērts? Ne velti izrādes beigās Ilze atzīst, ka pieļāvusi kļūdu.

Secinājums. Mēs nedrīkstam moralizēt par cilvēku, kas garīgi slimu ģimenes locekli ievieto aprūpes centrā, un mēs nedrīkstam moralizēt par cilvēku, kas nolemj savu dzīvi veltīt garīgi slima ģimenes locekļa aprūpei. Abiem viņiem taisnība. Abi rīkojas pareizi.

P.S. Visa izrāde tika izvilkta uz Ilzes Ķuzules-Skrastiņas rēķina, jo viņa teicami notēloja garīgi slimu cilvēku. Čempione! (teiciens no izrādes).

No 5 zirņiem piešķiru

   

Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt un izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko


Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.



pārdomas 

 

Cilvēkam raksturīgs bīties un izvairīties no nezināmā. Kas bijību pārvar, tas, gluži kā datorspēlē, pāriet uz nākamo līmeni.


lasītākās tēmas

pēdējā mēneša laikā