Mazvērtības komplekss

Pasaulē nepieciešams līdzsvars. Pēc vakardienas priekiem un ballēšanās, šodien man iestājās mazvērtības kompleksa pohas. Lasīju nesen nopirkto grāmatu “Kā gūt panākumus Latvijā”, kurā 20 Latvijas profesionāļi stāsta, kā viņiem izdevies sasniegt to, ko sasnieguši. Diez, kā man būtu gājis, ja pirms 17 gadiem ģimenes vietā būtu izvēlējusies karjeru. Toreiz darbu uzteicu, jo sapratu, ka ar to atbildības sajūtu, kas mājo manī, es nebūtu spējusi kvalitatīvi apvienot bērnu audzināšanu un karjeru. Pavisam drīz mana galvenā dzīves misija būs izpildīta. Pēc dažiem gadiem bērni sasniegs pilngadību un pabeigs skolu, bet es, lai atgūtu zaudētos gadus, varēšu atkal uzsākt mācības.


Mājas kārtošana

Vairāk kā piecas stundas pildīju mājsaimnieces pienākumus: tīrīju, mazgāju, sūknēju un kārtoju dzīvokli. Kad ieradās mājinieki, viņi nesaprata, ko tik ilgi esmu darījusi, jo nekādas izmaiņas nevarēja ieraudzīt. 

 

Kur cimdi?

Vakar pa dienu peldkostīmā gozējos pie lauku mājas dīķīša. Šovakar, braucot ar riteni, pūta dzestrs pretvējš, un man nosala plaukstas.


Darba dalīšana

No rīta grozu ar izmazgāto veļas kalnu noliku viesistabas centrā, lai tādā veidā sev atgādinātu par gludināšanas procesu, kam droši vien nāktos ziedot vismaz 3 stundas. Visas dienas garumā vairākkārtīgi staigāju garām veļas grozam, izlikdamās, ka to neredzu. Vakarpusē nolēmu, ka pataupīšu savu laiku un veļu sadalīju trīs daļās: sev, vīram un meitai.

 

Cūkmens

Stāvot pie luksofora un gaidot zaļo gaismu, kāds vīrietis nolēma mašīnā ieviest tīrību, tāpēc pa logu uz ceļa izsvieda cigareti, pēc tam cigarešu kastīti un visbeidzot vēl dažus papīrus. Diemžēl šādu cūkmenu dēļ man ir pazudusi vēlme piedalīties pavasara Lielajās talkās.


Bezjēdzīgi iztērētais laiks

Apmēram 12 stundas nosēdēju pie datora, rakstot gada atskaites un kārtojot mācību gada laikā notikušo sapulču protokolus. Tādās reizēs, kad piespiedu kārtā jāpilda pilnīgi bezjēdzīgs darbs, paliek žēl sava iztērētā laika.


Emociju pārprodukcija

Noskatījos vairākkārtīgi redzētu romantisku filmu “Tāda ir mīlestība” ("Love actually"), kas kārtējo reizi aizkustināja līdz pat asarām. Iespējams, ka manī bija uzkrājusies emociju pārprodukcija, tāpēc tā atrada piemērotu mirkli, lai izlauztos uz āru. Precīzāk manu garastāvokli varētu raksturot šādi: ūdens katliņā jau sāka burbuļot…

 

Galvenā dzīves vērtība

Meita uzzināja skumju vēsti. Draudzenes vecāki šķiras, tāpēc draudzene pēc dažām dienām brauc dzīvot uz Angliju. Diemžēl tādās reizēs vislielākie cietēji ir bērni, jo, zaudējot savu ierasto vidi, skolasbiedrus un draugus, viņiem spiestā kārtā nākas pakļauties vecāku izvēlei. Šodien manai meitai bija iespēja kārtīgi apdomāt, kas dzīvē ir svarīgāks: liela māja, glauna mašīna, daudz naudas un šķirta ģimene, vai ne pārāk liela turība, toties saticība ģimenē. Ļoti ceru, ka viņa savās domās izvēlējās otro variantu.


Draugs vai paziņa

Pusaudžu vecumā visi paziņas šķiet esam draugi. Diemžēl mazās dzīves pieredzes dēļ pusaudži vēl nemāk izvērtēt, kuri ir īstie draugi, un kuri par tādiem tikai izliekas. Ar bērniem pārrunāju viņu piedzīvotās situācijas, lai novērtētu, vai tie, kas tā rīkojušies, ir patiesi draugi.

Vai patiess draugs tevi rupji apsaukās un citu klātbūtnē apcels? Vai patiess draugs, tev nezinot, ievietos profilu ar taviem attēliem pieaugušo iepazīšanās portālā?

Tikai gadiem ritot saproti, ka patiesu draugu nemaz tik daudz nav. Varētu pat teikt, ka tas ir retums. Visi lielākoties ir tikai paziņas.

 

Pirmsjāņu lietavas gan tiešā, gan pārnestā nozīmē

Ārā drēgns un sākušās pirmsjāņu lietavas. Tā kā šodien ir pēdējā darbadiena pirms Jāņiem, daži jau ielīgo svētkus. Šogad gan būs ilga dzeršana (precīzāk – tautas nodzeršanās), jo iekrīt 5 brīvdienas. Visu cieņu senlatviešu tradīcijām, bet mūsdienās Jāņi diemžēl pārtapuši par dzērāju svētkiem.


Skroderdienas klāt!

Pirms diviem gadiem visa ģimene noskatījāmies Nacionālā teātra izrādi “Skroderdienas Silmačos”. Dēlam tik ļoti patika, ka vairākkārtīgi lūdzās, lai nākamajā gadā atkal braucam uz šo pašu izrādi. Diemžēl pagājušajā gadā meitai bija skolas izlaidums, un tā kā īsti nezinājām, kurā dienā, biļetes uz izrādi nenopirkām. Dēls ik pa laikam man atgādināja, ka šogad izrāde noteikti jāapmeklē, tāpēc biļetes iegādājos jau 2. janvārī. Tā nu mēs šodien atkal braucām uz Rīgu, lai noskatītos “Skroderdienas Silmačos”. Tiešām ļoti laba izrāde. Pārdomāta līdz pēdējam sīkumam.

Pats smieklīgākais, ka vakarā mūsu mazpilsētā amatieru teātris arī rādīja “Skroderdienas Silmačos”. Dēls bija nolēmies aiziet arī uz šo izrādi. Man gan šķita, ka divas vienādas izrādes vienā dienā, – tas būtu par daudz. Pie tam pēc profesionālā teātra snieguma amatieru teātra izrāde būtu kā ledene pēc tikko apēstas šokolādes.

 

Jasmīni zied!

Gaisā virmo salkanā jasmīnu smarža. Īpaši to sajutu vakara pastaigas laikā.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.



pārdomas 

Grāmatu pirkšana Latvijā sāk kļūt jau par bagātnieku privilēģiju.