Uzlabojumi

Līdz vēlai naktij veicu zirņa vizuālos uzlabojumus.


Labais darbs

Pulksten 7-ņos no rīta cilvēki iekāpa elektriskajā vilcienā. Durvis aizvērās, un vilciens uzsāka kustību. Nobrauca ne vairāk kā dažus metrus, atkal nobremzēja un atvēra vaļā durvis. Mašīnists bija pamanījis, ka uz vilcienu skrien kāds vīrietis. Pierasts, ja pilsētas sabiedriskais transports kavētājam izlīdzas, bet vilciens… Pirmo reizi kaut ko tādu redzēju. Saprotu arī vīrieti, kam -100C salā uz perona līdz nākamajam vilcienam būtu jāpavada 30 minūtes.

 

Saulīte

Jau divas nedēļas nebija redzēta saulīte. Šo pēcpusdien tā mūs aplaimoja. Spīdēja tik ļoti, ka braucot ar mašīnu, mani apžilbināja.


Pūpoli

Ārā -160C, bet pie stacijas kā pelēki vates pikucīši izspraukušies pūpoli. Pagājušajā gadā pirmos pūpolus pamanīju 8. februārī. 


Slēptā pateicība

Pēc 9.-tās klases beigšanas, meita no mūsu pilsētas skolas aizgāja mācīties uz Rīgas centra skolu, kas jau izsenis tiek dēvēta par Latvijas labāko skolu. Tā bija mana, ne viņas iniciatīva, tāpēc 10.-tās klases laikā pār manu galvu gāzās neskaitāmi pārmetumi. Meita uzskatīja, ka viņai nevajadzēja pāriet uz Rīgu, jo visi draugi palikuši mūsu pilsētā. Gada laikā biju gatava vairākas reizes no skolas ņemt ārā dokumentus, jo biju no strīdiem jau piekususi. 11. klasē meita nomierinājās un vairāk tekstus par to, ka negrib mācīties Rīgā, nedzirdēju. Šobrīd viņa mācās 12. klasē.

Šodien meita beidzot atzinās, ka jūtas lepna par to, ka apmeklē, kā pati izteicās - elitāru skolu. Viņai ļoti patīk klases biedri un skolas gaisotne. Un viņa atzīst, ka tikai pēdējā gada laikā sapratusi, kāda atšķirība ir starp vecajiem klases biedriem (ar tiem arī bieži satiekas) un Rīgas klases biedriem. Šo viņas atzīšanos iztulkoju kā pateicību man par to, ka mācēju jau iepriekš paredzēt, ka, pārejot uz Rīgu mācīties, viņa būs tikai ieguvēja.

 

Balodis

Jau labu laiku pie loga barotavas nelido zīlītes, taču saulespuķu sēkliņu daudzums pamazām sarūk. Izrādās, ka tās ēd balodis. Uzlaižas uz slīpās palodzes, noslīd līdz palodzes malai, pakārpās uz augšu, atkal noslīd, atkal pakārpās uz augšu… Ko tik nedarīsi, lai tiktu pie ēdamā.


9. februāris, ceturtdiena11.02.2017.

Bailes un izmisums

Rīgā biju jau agri no rīta, jo ARSā vīram tika veikta artroskopiskā operācija ceļa locītavai. Lai gan bija jāgaida 6-7-as stundas, nolēmu mājās nebraukt.

Ap pulksten 13-iem, kad apkrāmējusies ar iepirkuma maisiņiem devos uz auto stāvvietu, uz Elizabetes un Baznīcas ielas stūra (aiz viesnīcas “Latvija”) mani uzrunāja apmēram 55 gadus veca, neliela auguma sieviete, jautājot, kur ir Smilšu iela, jo viņai jātiekot uz “Latvijas Kara muzeju”. Pastāstīju, kur iet un nedaudz nobrīnījos, ka nenoklausījusies īsti līdz galam, viņa maigā balsī teica, ka esmu labsirdīgs cilvēks, kas dzimis zem laimīgas zīmes, bet man uz sejas viņa saredzot melnu krustu (te iedomājos par vīra šodienas operāciju). Protams, ka saprotot, ka uz ceļa svešam cilvēkam grūti noticēt, bet man paveicies, ka tieši šodien esmu satikusi dziednieci Antru Lagzdiņu. Lai arī ļoti jāsteidzoties uz vizīti pie pacienta (kara muzejā?), viņa atvēlēs man nedaudz laika. Tātad - lāstu man esot uzlikusi vīram ļoti tuvu stāvoša radiniece, kurai viņa zinot vārdu, bet neteikšot. Prasīju, lai pasaka vismaz pirmo vārda burtu. Neteica. Esmu divas reizes bijusi tuvu nāvei (nezinu, ko viņa ar to domāja). Manā dzīvē bijusi saistība ar Jāni (katram latvietim dzīvē saistība vismaz ar vienu Jāni). Nevajagot par sevi citiem daudz stāstīt (iedomājos savu interneta dienasgrāmatu), jo cilvēki mēdzot būt ļauni. Līdz šim brīdim man šķita tāda pamuldēšana vien, bet turpinājumā Zilākalna Martas meita – kā viņa sevi nodēvēja – izmeta galveno trumpi. Proti, lāsts beigsies pēc mēneša (tika nosaukts precīzs datums un laiks) ar ļoti tuva cilvēka nāvi. Un tas būšot mans bērns. Te nu tika iešauta bulta visvārīgākajā vietā. Tad viņa pajautāja, vai es sava bērna dēļ darītu visu iespējamo? Vai vēlos lāstu noņemt?  Piekritu. Tā kā tas jādara uz krustcelēm, aizgājām uz Esplanādes parku un apsēdāmies uz soliņa. Man bija jāatkārto viņas teiktie buramvārdi. Atkārtot atkārtoju, bet iekšēji domāju, ka noteikti jāsargā savas mantas. Pēc tam viņa piekodināja, ka vakarā pirms gulētiešanas jānokrustās un jāpārspļauj 3 reizes pār kreiso plecu.

Kad neilgais seanss beidzās, sieviete uz mani paskatījās žēlīgām acīm un teica, lai iedodu kādu atlīdzību. Viņa gan iepriekš netika pieminējusi, ka man par šo ielas pakalpojumu būs jāmaksā. Tad jau arī es būtu tiesīga pieprasīt samaksu par ceļa norādīšanu uz Smilšu ielu. Izvilku no maka divus eiro. Tas nederot. Vajagot papīra naudu. Makā rēgojās vien desmit eiro. Tas arī esot par maz, jo par katru cilvēku, kuram noņēmusi lāstu, jāsamaksā viena papīra banknote. Teicu, ka vairāk nav, kaut makā aiz rāvējslēdža bija. Viņa pretī – esot gan (vai tiešām cauri makam redz?). Teicu, lai pasaka, cik tad man makā naudas ir. Nevarēja. Tad viņa teica, ka esot tāda lieta kā bankas karte. Atbildēju, ka no savām bankas kartēm naudu nevaru noņemt. Tā es atkratījos ar desmit eiro. Baidījos, ja nebūtu neko iedevusi, varbūt vēl kādu īsto lāstu uzliktu.

Pirms atvadīšanās izvilku no somas papīru ar rakstāmo un palūdzu, lai nosauc savu vārdu. Viņa vēlriez atkārtoja, ka esot Antra Lagzdiņa. Par viņu publicēts žurnāla “Dziednieks” vai “Zintnieks” (nelasu tādus, tāpēc precīzi neatceros) 3. numurā. LNT svētdienās pulksten 18.30 viņa vadot raidījumu. 

Kaut neesmu ticīga, pēc šīs dīvainās tikšanās aizgāju uz līdzās esošo pareizticīgo baznīcu (kādreizējo Planetāriju) un pie Dievmātes, kas atbild par ģimenes svētību, par katru ģimenes locekli aizdedzu svecīti.

Visu turpmāko dienas daļu jutos kā no laivas izmesta. No uztraukuma piemetās pat drudzis.

Antru Lagzdiņu dziednieku reģistrā neatradu, un svētdienā pulksten 18.30 pa LNT tiek rādīts “Reksis”, nevis viņa. Mazliet nomierinājos, kad internetā atradu informāciju par viltvārdi, kas jau vairāk kā 10 gadus šādi apstrādā sievietes gan Rīgā, gan citās Latvijas pilsētās.

Kaut arī sastaptā svešiniece bija piekodinājusi nevienam neko neteikt, vēlu vakarā notikušo pastāstīju vīram. Būdams nosvērts tips, viņš manas bailes un izmisumu izkliedēja un ieteica muļķībām neticēt.


Vāveres ritenis

Ārprātīgi nogurdinoša diena – kā no rīta pulksten 6.30 uzsāku griezties vāveres ritenī, tā tikai vakarā ap pulksten 22-iem apstājos.


Kaitniecība pret kaitniecību

Nelika mierā ceturtdien Rīgā piedzīvotais, tāpēc googlē atkārtoti meklēju dziednieci vārdā Antra Lagzdiņa, kas sevi dēvē par Zilākalna Martas meitu. Tādas nav. Pavadīju pie datora ilgāku laiku, līdz atradu viltvārdes īsto vārdu, kriminālo informāciju par viņu un pat bildi. 2009. gadā Sandrai Rudevicai (dzim. 1962. gadā) tika piespriests sešu gadu cietumsods ar mantas konfiskāciju par to, ka četru gadu laikā, uzdodoties par gaišreģi, no nejaušām garāmgājējām Rīgā, uzsākot sarunas un iegalvojot, ka var noņemt uzlikto lāstu, izkrāpusi vairāk kā 14 000 latu. Tās bija tikai 13 epizodes, bet domāju, ka līdzīgā situācijā nonākušas daudzreiz vairāk sievietes.

Lai brīdinātu par bezgodi, kas ar savām gaišreģiskajām runām par uzlikto lāstu un tuvinieku nāvi pārbiedējusi un līdz asarām novedusi pietiekami daudz latviešu sieviešu, visiem rakstiem, ko atradu internetā, komentāros pieliku norādi ar viņas vārdu un bildi.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.



pārdomas 

Kas īsti ir miljonārs? Varbūt ne tas, kurš negodīgi sev izdevīgā laikā un vietā sazadzies, bet tas, kurš iemantojis miljoniem cilvēku sajūsmas un mīlestības.