Starppilsētu satiksme

Vakar, ciemojoties pie mātes, vīrs palielījās, ka iegādājies ļoti labus ziemas zābakus, kas neslīdot. Tikai ejot uz pirti, diez kāpēc savus labos zābakus pažēloja, to vietā uzvelkot gumijniekus. Kā par nelaimi, uz kalniņa paslīdēja un izmežģīja ceļgalu. Šorīt ceļgals piepampis tā, ka paiet nav varējis, tāpēc nācās braukt uz Rēzeknes traumpunktu (vīramāte dzīvo 25 km no Rēzeknes). Pēc visām procedūrām no pulksten 8-iem līdz 15-iem (7 stundas!) nācās nīkt pilsētā, gaidot vilcienu.

Esmu nesaprašanā – septītā lielākā Latvijas pilsēta, bet starppilsētu satiksme var teikt, ka nekāda. Pirmais vilciens uz Rīgu brauc naktī 4.39, bet nākamais – tikai 15.05. Ar autobusiem līdzīgi. Rīta autobuss uz Rīgu 7.55, bet nākamais – 14.00. Biju domājusi, ka varbūt kursēs autobuss uz līdzās esošā novada pilsētu, piemēram Rēzekne – Jēkabpils. Tad varētu aizbraukt vīram ar mašīnu pretī vismaz līdz pusceļam. Izrādās, ka tādi maršruti uz tuvākajām pilsētām nemaz neesot.

Vakar “Zvaigzne ABC” saietā tikos ar grāmatu autori no Līvāniem. Viņa teica, ka uz Rīgu ar dažādiem transportiem var tikt vismaz reizi stundā. Kāpēc tāda atšķirība?


Pirmie putnu treļļi

Pa atvērto logu kopā ar svaigo gaisu istabā ieplūda pirmie putnu treļļi. Grāmatas “Putnu dziesmas” (skatīt šeit) atskaņotājā sameklēju, ka dziedātājas ir lielās zīlītes. Aprakstā teikts, ka “lielā zīlīte jau agri sajūt pavasara dvesmu gaisā, un, pārliecināta par tā tuvošanos, šī nelabojamā optimiste var sēdēt un vīlēt savu dziesmu, ja caur ziemīgajām debesīm izlauzušies kaut vai daži saules stari, kas sāk kausēt sniegu.”

Lielā zīlīte.


Kurš ārsts labāks?

Svētdien vakarpusē vīru aizvedu uz Ogres slimnīcas traumpunktu. Dežurējošais ķirurgs (apmēram 30-35 gadus vecs) teica, ka sapampušajā ceļgalā nav uzkrājies daudz šķidruma. Pēc jaunākajām ārstniecības metodēm šādā gadījumā nevajagot ar šprici šķidrumu sūkt laukā.

Šodien vīrs bija pierakstījies Ogres poliklīnikā pie ķirurga (apmēram 70-75 gadus vecs) uz vizīti. Tas viņu nosūtīja uz slimnīcas traumpunktu, jo no ceļgala nepieciešams izsūkt laukā uzkrājušos šķidrumu. Traumpunktā atkal dežurēja tas pats jaunais ķirurgs, kas svētdien. Viņš izdarīja, ko vecais ķirurgs nosūtījumā norādīja, kaut arī palika pie savas nostājas, ka pampumā nav tik liels šķidruma daudzums, lai to sūktu laukā.

Dilemma. Kuram uzticēties – jaunajam ķirurgam, kam mazāka pieredze, bet zināmi jaunākie ārstniecības paņēmieni vai vecajam ķirurgam, kam lielāka pieredze, bet tā balstīta uz vecākiem ārstēšanas paņēmieniem?

Atbraucis mājās no poliklīnikas, vīrs tomēr nolēma pierakstīties uz vizīti pie Rīgas ārsta, kas specializējies ceļgalu izmežģījumu ārstēšanā.


Bērnu medicīniskā aprūpe

Mani bērni vairs nav mazi un bieži neslimo (pthu! pthu!), tāpēc nebiju pievērsusi uzmanību informācijai, ka Ogres slimnīcā jau pirms vairākiem gadiem likvidēta bērnu nodaļa. Mazie pacienti akūtos gadījumos tiek nosūtīti uz Bērnu slimnīcu Rīgā, Vienības gatvē. Darba kolēģe, kuras puikam piecas, sešas dienas turējās temperatūra ap +400C, veda viņu uz Rīgu, bet pēc četrām stundām atkal veda atpakaļ uz Ogri.

Man tas tomēr nav saprotams. Pēc statistikas rādītājiem Ogrē bērnu skaits ar katru gadu kļūst arvien lielāks, kā dēļ tuvākajā nākotnē plānots celt jaunu skolu un bērnudārzu. Tai pat laikā stacionārā medicīniskā aprūpe bērniem uz vietas samazinājusies - pilsētā pieejami tikai ģimenes ārsti noteiktās dienās un noteiktā laikā. Nav vairs ne bērnu nodaļas slimnīcā, ne bērnu sanatorija bronhiālās astmas slimniekiem. Kopā ar savējiem esmu vairākas reizes pavadījusi gan vienā, gan otrā iestādē. Tad jau jāsaka, ka pirms 10 un vairāk gadiem medicīniskā aprūpe bijusi krietni vien pieejamāka. 


Paaudžu atmiņas

Ar vīru iegrimām bērnības atmiņās, kas mums, kaut esam dzīvojuši apmēram 200 km atstatumā viens no otra, esot bijušas daudzmaz vienādas. Padomju laika ēdieni, apģērbi, spēles, multenes… Mūsdienās bērnu dzīve vienas valsts robežās ir daudzveidīgāka un atšķirīgāka. Kas viņiem, pēc 20-30 gadiem tiekoties ar saviem vienaudžiem, būs tas kopīgais, ko atcerēties no bērnības? Droši vien galvenais sarunu temats skars tehnoloģijas – kaut vai mobilo telefonu sērijas.

Pēc šīs spriedelēšanas plauktā sameklēju visus savus vecos telefonus. Tomēr labi, ka neesmu tos izmetusi. It sevišķi priecājos par pirmo, ko nopirku 90-to gadu beigās – NOKIA 5110.


Pilināšanas metode

Jau ilgāku laiku pielietoju pilināšanas metodi, ik dienu vairākkārtīgi vīram atgādinādama, kādus mājas lapas uzlabojumus vēlētos. Laikam beidzot viņa pacietības trauks bija pilns. Šodien pievērsās manam zirnim.


Putns bez spārniem

Krievijas televīzijas humora raidījumā izskanēja citāts: “Cilvēks bez sapņa ir kā putns bez spārniem. Mēslot var, bet lidot nevar”. Šobrīd man iestājies tieši šāds bezsapņu periods.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.



pārdomas 

Grāmatu pirkšana Latvijā sāk kļūt jau par bagātnieku privilēģiju.