2000 / jūlijs / nr. 7

Kā būtu, ja mamma savai mazajai, mīļajai meitiņai uzšūtu jaunu kleitiņu?

 

Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Aizkulises

1999. gada vasarā žurnāls „Mans Mazais” aicināja lasītājus sūtīt bērnu bildes, jo tika veidota bērnu (modeļu) kartotēka. Tā arī izdarīju – uzrakstīju vēstuli un aizsūtīju dažas meitas fotogrāfijas. Toreiz viņai vēl nebija gadiņš.

2000. gada sākumā piezvanīja žurnāla māksliniece Ieva Andersone un piedāvāja manu meitu bildēt uz februāra žurnāla pirmā vāka. Protams, ka piekritu. Fotografēt brauca uz mūsu mājām. Tajā reizē māksliniecei pastāstīju, ka 1999. gada aprīlī Ogrē organizētajā „Burdas” neprofesionālo šuvēju konkursā (starpcitu pēdējais, kas noticis Latvijā) ieguvu 1. vietu, un parādīju, kādas kleitiņas esmu uzšuvusi meitai. Ieva ierosināja nopublicēt to vasaras žurnālā. Kaut arī pirms dažiem gadiem bija izdotas divas manas grāmatas, ar rakstu „Kleitiņa un meitiņa”, var teikt, ka aizsākās mana radošā darbība žurnālos.

Mazā modele žurnālā nav mana meita.

Kad meita paaugās, kleitu ar vardi pāršuvu par svārkiem. Kleitas ar aplikācijas ziedu, žirafi un izšuvumiem, noliku par piemiņu. Bet raibo kleitiņu ar sarkanajām biksēm aiznesu uz sociālo nodaļu. Kāds man bija prieks, ka savā mazpilsētā pēc gada redzēju nepazīstamu meitenīti, kura staigāja manis šūtajā tērpā.