2003 / novembris / nr. 80

Reiz tēvs Emīlam no pilsētas pārveda cepurīti ar nagu. Kopš tās dienas Emīls nevienu vakaru neapgūlās gultā, nepaņēmis to līdzās. “Es gribu savu nāģen!” viņs brēca, ka skanēja visa Lenneberga.

Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt un izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko


Aizkulises

Cepuri var mainīt – piepogājot klāt vai arī nopogājot nost puķītes, kā arī uzliekot “austiņas”. Cepures aizmugurējā daļā iestrādātā gumija ļauj regulēt cepures lielumu, tāpēc tā derēs gan mātei, gan meitai.