Sniegputenis

Meteorologi jau vairākas dienas iepriekš brīdināja par stipro sniegputeņa vētru, tomēr braucienu uz Rīgu nevarēju atcelt. Bez mitas sniga vairākas stundas. Galvenie autoceļi bija pieputināti tā, ka gandrīz visu laiku nācās braukt pa baltām automašīnu sliedēm. Brīnījos par pārgalvīgajiem, kuri, mani apbraucot pa otro joslu, traucās kā labos laikapstākļos – uz 70 - 80 km/h. Es piederēju pie apdomīgajiem, ko interneta komentētāji dēvē par gliemežiem, čaiņikiem vai sēnēm, jo braucu uz 50 - 60 km/h. Nebija ne mazākās vēlēšanās ar divus gadus veco Golfiņu, kuram tikai vakar izgāju tehnisko apskati, ieslīdēt kādā ceļmalas grāvī vai pretī braucošās mašīnas purnā. Ar katru gadu (šogad stāžs 30 gadi; A un B kategorija) kļūstu piesardzīgāka braucēja, jo apzinos, ka esmu atbildīga par savu un citu dzīvību, kā arī zinu to, kādas sajūtas pārņem, kad mašīna saslīd un, apmetot kūleni, ieveļas grāvī.

Ulbrokā kāds gudrinieks pa intensīvi noslogoto autoceļu, kurš jau tā sniega dēļ bija sašaurināts, brauca ar riteni. Pa ceļam uz Rīgu trīs neapdzīvotās vietās redzēju cilvēkus, kuri gāja pa braucamo daļu, radot apdraudējumu gan sev, gan satiksmei. Bet Rīgā visvairāk nācās uzmanīties pie krustojumiem, jo džigiti, strauji griežoties, ar sānslīdi varēja iebuktēties mašīnā.

Atgriezties