1. Bēgšanas un ķeršanas rotaļas var spēlēt pat tad, ja kāds no bērniem vēl nemaz nemāk staigāt. Tikai tādā gadījumā būs nepieciešama pieaugušā palīdzība, kurš rokās turēs mazuli. Kad dēls bija 6 vai 7 mēnešus vecs, mēs izdomājām rotaļu “Kaķis un pele”. Piemēram, ja māsa bija pele, tad viņa bēga, bet es, turēdama rokās dēlu, kas bija kaķis, viņu ķērām. Tajā mirklī, kad dēls ar savām izstieptajām roķelēm teju teju skārās klāt māsai, viņš sajūsmā skaļi spiedza.


2. Istabas vidū bērni izveidoja norobežojumu, tas ir, salika rindā dekoratīvos spilvenus un pufiku tā, lai varētu skriet tiem apkārt. Viens bija ķērājs, bet otrs - bēdzējs. Ja istabā ir pietiekoši daudz vietas, tad rotaļā var piedalīties vairāki bēdzēji. Visinteresantākais moments šajā rotaļā ir tas, ka ķērājs jebkurā mirklī var mainīt skriešanas virzienu.


3. Šo rotaļu izdomāja tētis. Tai nepieciešama vislielākā mājās esošā mīkstā rotaļlieta. Mums tas bija lācis. Tētis to turēja rokās tā, lai izskatītos it kā lācis skrietu un, skaļi rēkdams, ķēra bērnus.

   


4. Vienā istabas stūrī ir kaķa māja, bet otrā – peļu ala. Kaķis savā mājā guļ (ar acīm ciet), bet peles iziet pastaigāties un kaķi kaitina. Tad pēkšņi kaķis pamostas un, dusmīgi ņaudot, sāk skriet pakaļ pelēm. Līdzko viņš noķer kādu peli, tā kļūst par kaķi, bet, ja peles ieskrien savā alā, tās ir pasargātas.

Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko