1. Kad meita bija pavisam maziņa, viņai ļoti patika mazgāt grīdu. Tādās reizēs kājās tika uzvilkti vismīļākie apavi - gumijas zābaki. Tika paņemts mazs rotaļu spainītis, kurā ielēja ūdeni un neliela lupatiņa. Meita apsēdās uz grīdas, iemērca ūdenī lupatiņu un sev visapkārt mazgāja grīdu. Kad, viņasprāt, grīda bija pietiekami tīra, meita ar to pašu lupatiņu sāka mazgāt sevi.


2. Savukārt, kad dēls bija maziņš, viņam ļoti patika darboties ar putekļu sūcēju. Ja sunītis Pifs grīdas slaucīšanu atviegloja, braukājot ar riteni, tad mans dēls grīdu sūknēja, braukājot pa istabu ar lielu rotaļu mašīnu.

 


3. Kādu dienu abi bērni pa viesistabas grīdu bija izmētājuši dambretes un ričuraču kauliņus - kopskaitā pāri 50. Palūdzu, lai viņi tos savāc. Atbilde bija noraidoša. Tad man prātā iešāvās viltīga doma, kā viņiem likt sakārtot istabu. Piedāvāju spēli „Sēņu lasīšana uz ātrumu”. Katram iedevu divus groziņus. Vienu – dambretes kauliņiem, bet otru – ričuraču kauliņiem. Pateicu spēles nosacījumu, ka tas, kurš salasīs vairāk „sēnes”, dabūs ponču. Diemžēl, kas ir ponča, bērni nezināja  (es arī nē, jo šo vārdu izdomāju uz vietas). Viņiem šis dīvainais vārds asociējās ar vārdu konča (konfekte). Azartiskās sacensības sākās, un jau pēc neilga laiciņa istaba bija pilnīgi tīra. Kad bērni sāka pārskaitīt savas salasītās „sēnes”, izrādījās, ka abiem ir vienāds skaits. Tad viņi jautāja, lai dodu solīto ponču. Es pateicu, ka virtuvē viņus gaida gards dārzeņu sautējums. Ja vēlēsies, varēs saņemt divas porcijas. Par šādu ponču bērni gan neizrādīja sevišķu sajūsmu.


4. Mazotnē dēls katrā istabā ielika mazu kastīti atkritumiem. Brīžiem pārcentās, izkārtojot vairākas miskastītes vienkopus.

Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko