Pasaka par kivi08.06.2014.

Tēma: E-GRĀMATASStāstiņi un pasakas

Šodien pie Vecā Eža ciemos atnāks mazdēls. Lai īsinātu gaidīšanas laiku, vectēvs nolēmis paiet Ežulim pretī. Tipinot pa šauro taciņu, drīz vien viņš noprot, ka steigā aizmirsis uzlikt brilles. Tā kā redze gadu gaitā kļuvusi sliktāka, Vecais Ezis ik pa laikam paklūp uz kāda neliela akmens vai sapinas sausajos zāles stiebros.

Pēkšņi uz taciņas viņš pamana kaut ko nelielu, un lai arī tas ir miglaini izplūdis, Ezis var sazīmēt, ka šķērslis līdzinās kaut kam apaļam. „Laikam mazdēls slēpjas, saritinājies kamolā”, - viņš pie sevis nodomā un skaļi padod sveicienu:

- Laba diena, Ežuli!

Šķērslis neizdveš ne skaņas, tāpēc Vecais Ezis pietipina tam tuvāk un pabaksta ar degungalu. Aso adatu vietā viņa deguns atduras pret kaut ko pūkainu, mīkstu un savādi smaržojošu. Tikai tagad Vecais Ezis saprot, ka kļūdījies. Viņš pie sevis gardi nosmejas un raitā solī turpina ceļu.

Pēc kāda laika pa šo pašu taciņu smagnēji slampā izbadējies Lācis. Viņa nodevīgās acis šaudās uz vienu un uz otru pusi, cerībā ieraudzīt ko ēdamu. Un pēkšņi Lācis sastingst kā mednieks pirms izšķirošā šāviena. Uz taciņas tieši pa vidu guļ zaļganīgi brūns bumbulis.

- Kartupelis! - pekainis iesaucas un labpatikā aplaizās.

Izsalkums ir tik nežēlīgs, ka Lācis nemaz nepievērš uzmanību tam, ka viņa atrastais „kartupelis” ir pūkains, un tas nemaz nelīdzinās īstajam kartupelim.

Am! Lācis iekožas atradumā un nepatikā savelk muti.

- Skābs!

Dusmās Lācis iekosto bumbuli nosviež turpat sev līdzās uz taciņas un cerēdams, ka neviens nav pamanījis viņa neveiklo izgājienu, steigšus dodas tālāk ēdamā meklējumos.

Vēl pēc kāda laika pa šo pašu taciņu palēkdamies tipina pelēcīgi raibs putns. Nezinātājs droši vien teiktu, ka tā ir no tuvējām fermera mājām noklīdusi vista. Tomēr viņš kļūdītos. Lai arī putns ir vistas lielumā un tāpat kā vista nelido, tas ir Kivi.

Tātad Kivi - palēkdamies tipina pa šo pašu taciņu. Pēkšņi viņš savā priekšā pamana pūkainu, uz pusēm pāršķeltu augli.

- Kiv! Kiv! – putns priecīgi iedziedas un sāk knābāt augļa sēkliņas.

Taču viņa našķēšanās nav ilga, jo pa taciņu nāk fermeris. Ieraudzījis, ka putns našķojas ar dīvainu augli, fermeris ziņkārībā pieiet tuvāk. Kivi nobīstas un aizbēg, bet vīrs no zemes paceļ saknābāto augli un pagaršo tā zaļo mīkstumu.

- Cik gards!  – fermeris nosaka. - Tādu augli nekad agrāk neesmu ne redzējis, ne ēdis. Nosaukšu to par kivi un aiznesīšu uz mājām iestādīt.

Jau pēc dažiem gadiem fermera dārzā izauga koks, un ienācās pirmie kivi augļi.

Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Aizkulises

Kad meita bija pavisam maziņa, centos viņu barot veselīgi, tāpēc ēdienkartē bieži iekļāvu arī ar C vitamīnu bagātāko augli (ogu?) kivi. Sajaucu to putriņā kopā ar banānu un devu meitai pusdienās. Lai ēšanas procesu padarītu interesantāku, stāstīju pasakas. Kādu dienu, kad viņa spītīgi atteicās no kārtējās C vitamīna devas kivi veidolā, es liku lietā izdomu un sacerēju pasaciņu par kivi. Tā kļuva par meitas populārāko ēdiena iemānīšanas pasaku.

Lai pasaka pavisam neizgaistu no mana prāta, pēc piecpadsmit gadiem nolēmu to pierakstīt. Protams, ka nedaudz uzskaistināju, tomēr pasakas pamatsižets palika nemainīgs.

Pirms sāku pierakstīt pasaku, nolēmu internetā atrast kaut ko par kivi. Informācija diezgan paskopa, taču viena lieta mani iepriecināja. Proti, putnam kivi ir saistība ar augli kivi. Aptuveni 50-tajos gados Jaunzēlandē augošais auglis savas ārējās līdzības dēļ ar kivi putniem, tika nodēvēts tādā pašā vārdā. Pirms piecpadsmit gadiem, kad sacerēju pasaku, to nemaz nebiju zinājusi. Toreiz vadījos pēc abu vārdu līdzības.