Sanita Nikitenko

„Šūšanas materiālmācība. Apģērbs un tā kopšana”

Apgāds „Lielvārds”; 1996. gads; 72 lpp.

 

Apraksts

Darba burtnīca mājturības stundām pamatskolā. Tajā stāstīts par dažādiem audumu veidiem un to īpašībām, kā arī doti padomi par pareizu apģērba valkāšanu un kopšanu, par apģērba krāsu un stilu saskaņošanu.

Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Aizkulises

Deviņdesmito gadu sākumā skolā vēl joprojām daudzos mācību priekšmetos izmantoja padomju gados izdotās grāmatas. Kursabiedrenei Dacei Riekstai (šobrīd vairāku mājturības grāmatu autore) radās spīdoša ideja, - mēs abas varētu uzrakstīt jaunas mājturības grāmatas. Tā bija veiksmīga sakritība, ka Lielvārdes vidusskolā, kurā pēc augstskolas beigšanas uzsāku strādāt par mājturības un rasēšanas skolotāju, telpas īrēja nesen izveidotais mācību literatūras apgāds „Lielvārds”.

1995. gada sākumā ar apgādu tika noslēgts līgums par darba burtnīcas „Šūšanas materiālmācība. Apģērbs un tā kopšana” izdošanu. Vēl joprojām brīnos, kā redaktore piekrita, ka tāds zaļš gurķis, kuram ir tikai nedaudz pāri divdesmit, iesaistās grāmatu rakstīšanā.

Līdzko sāku rakstīt, apjautu, ka ilustrācijas labāk zīmēšu pati, jo piesaistot citu mākslinieku un izskaidrojot viņam, kas iecerēts, tiks iztērēts vairāk laika un pieļaujama lielāka iespēja zīmējumos kļūdīties. Diemžēl līgums paredzēja, ka zīmējumi tiek pārdoti izdevniecībai, tāpēc pēc grāmatu publicēšanas tos neesmu atguvusi. Žēl, jo droši vien tie jau sen ir pārstrādāti makulatūrā. Vienīgais, kas man no tā laika palicis – divas skiču lapas ar grāmatas varoni Puteklīti. Toreiz iedomājos, ka mācību viela šķistu interesantāka, ja pa burtnīcas lappusēm kopā ar lasītāju ceļotu no auduma baķa izkritušais Puteklītis.

Puteklīša skices

1996. gada 15. maijs  ir pirmās grāmatas dzimšanas diena. Vairs neatceros, kādas izjūtas mani pārņēma mirklī, kad pirmo reizi rokās turēju savu grāmatu. Domāju, ka prieks un reizē arī rūgtums, jo grāmatā, neskatoties uz maniem datorsalikuma labojumiem, redaktore nebija pamanījusi apmēram desmit kļūdas. Kopš tās reizes nākamo grāmatu datorsalikumus pirms nodošanas tipogrāfijā vienmēr pārbaudīju pati. Vēl viena nepilnība – tā kā darba burtnīcā tika piedāvāti uzdevumi, kurus jāveic pašai skolniecei, manā skatījumā apgādam vajadzēja izdot skolotājam domātu nelielu brošūru ar pareizajām atbildēm.