1. diena

... – Smiltene – Ape – Veclaicenes robežpunkts - Suur-Munamȁgi - Varbuse küla – Tartu

 

APRAKSTS UN ATTĒLS

 

  NOVĒRTĒJUMS

Braucot no Rīgas, pirms Smiltenes krustojuma ceļa labajā pusē atrodas krodziņš „Jautrais ods”.

 

Iebraucām papusdienot. Garšoja.

Pie krodziņa uz akmens pamanījām lielu, melnu vaboli ar milzīgi garām ūsām. Tādu rezējām pirmo reizi. Vēlāk Latvijas kukaiņu enciklopēdijā sameklējām, ka tas bija priežu lielais koksngrauzis.


Smiltenē, Parka ielas pusē, atrodas Lazdukalna skatu tornis. Tā augstums apmēram 20 m. No torņa skatu platformas redzama pilsētas panorāma un tuvākā apkārtne. Skaidrā laikā saskatāms Trikātas baznīcas tornis un ziemeļu pusē Valgas televīzijas tornis (Igaunija). Skatu torņa pakājē ierīkota atpūtas vieta gan lieliem, gan maziem. Ieeja par maksu.

 

 

Pēc gardajām pusdienām aizdomājos un pabraucu garām Smiltenes pagriezienam. Negribēju vairs atgriezties. Līdz ar to skatu torni neredzējām.


Starp Apes vidusskolu (Pasta 26) un kapsētu Vaidavas kreisajā krastā izveidojušies 8 - 10 m augsti līdz pat 100 m gari smilšakmens atsegumi – Raganu klintis, kuru lejasdaļā upes straume izskalojusi nelielas nišas. Pie klintīm pāri upei izveidots gajēju tiltiņš.

Pie vidusskolas saimniecības ēkas aug dvīņu priedes, kuras savieno zaru tilts.

Netālu Vaidavas krastā vēl viena savdabība - Vilkaču priede ar vaļējām saknēm.

Netālu no Vaidavas upes aug Dižvītols. Koka stumbra apkārtmērs 0,5 m augstumā  no zemes ir 8,67 m, bet 1,3 m augstumā no zemes tas sasniedz jau 9,5 metrus.

 

Bērniem patika Raganu klintis. Meita ir laba putnu pazinēja, tāpēc secināja, ka Raganu klinšu alās ligzdas ierīkojušas čurkstes.

 

Kaut arī iepriekš nebija plānots, pie skolas pārbraucām pāri Vaidavai un aizbraucām vismaz no attāluma paskatīties uz Dižvītolu. Bērni nebija nekādi pierunājami līdz tam aiziet.


Dēliņkalns - Alūksnes augstienes augstākais punkts. Kalna relatīvais augstums ap 71 m. Kalnā ierīkota slēpošanas trase, apkārtnē - 10 km gara tūrisma taka. 

 

Noraudzījāmies uz kalnu pa braucošas mašīnas logu.


No Rīgas līdz Suur-Munamȁgi (Munameģim) 200 km.

No Veclaicenes robežpunkta līdz  Suur-Munamȁgi apmēram 25 km.

Apmēram 7 km aiz Latvijas un Igaunijas robežas no šosejas E77 pa kreisi atzarojas ceļš uz Munameģi. Pa ceļam redzama Rogosi möisa (muiža). Jābrauc cauri Ruusmȁe (skat. karti) un Plaani. Suur-Munamȁgi atrodas blakus apdzīvotai vietai Haanja, Võru apriņķī. Tas ir augstākais punkts Baltijā. Augstums virs jūras līmeņa – 317,6 m, kopā ar torni – 346,7 m. No šejienes paveras skats vairāk nekā 50 km rādiusā.

  

 

Uz Munameģi gribēju aizbraukt jau kopš tā mirkļa, kad noskatījos filmu „Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. Vēlējos noskaidrot, kas Munameģī tāds īpašs, ja Lāsmiņa tik ļoti tur gribēja nokļūt.

Skatu torņa apakšstāvā uz savu e-pastu iespējams nosūtīt vēstuli ar Munameģa bildi. Skatu tornī var uzkāpt pa kāpnēm vai arī uzbraukt ar liftu. 

Skatu torņa augšā man bija nedaudz bailīgi, neomulīgi, jo skatu laukuma platforma atrodas zem klajas debess. Savādas sajūtas pārņem, redzot blakus augošo egļu galotnes. 

 


No Suur-Munamȁgi caur Vöru jābrauc līdz Varbuse.

Igaunijas Ceļu muzejs

Maanteemuuseum

(Varbuse küla, Kanepi vald, Põlvamaa)

http://muuseum.mnt.ee/?lang=lv

1863. gadā celtajā Varbuse zirgu pasta stacijā šobrīd atrodas Igaunijas Ceļu muzejs. Vasaras periodā te darbojas brīvdabas ekspozīcija, kurā  redzamas senās ceļazīmes, dažādi ceļu segumi, benzīntanks, krogs, padomju laika preču tirdziņš. Ekspozīciju paspilgtina pārģērbti aktieri. Vairākos lielos angāros var apskatīt ceļaruļļus, traktorus, ekskavatorus, greiderus un smagos auto. Dažu transporta līdzekļu izmēri patiešām iespaidīgi.

   

 

Lieliska atpūtas vieta. Pavadījām te vairākas stundas. Ir ko skatīties un arī iespēja darboties (arī pieaugušajiem). Mūsu Šlokenbekas Ceļu muzejs uz šī muzeja fona nobāl.

Izbraucām nelielu gabaliņu ar divu zirgu vilktu pasta karieti. Kopā ar bērniem izmēģinājām dažāda veida skrejriteņus. Braucām ar vēsturisku velosipēdu, kam liels priekšējais ritenis. Pabraukājām ar elektromobili pa miniatūru pilsētiņu.

Bērni visvairāk jūsmoja par mazu ekskavatoriņu, ar kuru smiltīs varēja rakt bedri.

Ļoti liela ekspozīcija (!) ar dažāda veida darba mašīnām. Bija pat tādas, kuru riteņu apkārtmērs pārsniedza mūsu auguma garumu.

  


Viesnīcu uz divām naktīm līdzās Tartu vecpilsētai caur interneta saiti  booking.com (latviešu valodā) pasūtīju jau iepriekš. 

 

Tā bija Tähtvere ielas privātmāja, kur mācību laikā dzīvo studenti. Vispār šajā rajonā, ko igauņi dēvē par Zupasciemu, pārsvarā ir vecas koka mājas. Kad atbraucu uz Latviju, izlasīju bērnu grāmatu „Nozagts oranžs divritenis”, kuru uzrakstījis igauņu autors. Tajā aprakstītie notikumi norisinās tieši šajā Zupasciema rajonā. Kā izrādās, tai ielai, kurā atradās naktsmītne, ir ļoti skaists nosaukums – Zvaigžņukalna iela. Un patiešām, daļa mājas pagalma un celtņu atrodas uz stāva kalna.


 

 

 

Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Aizkulises

Novērtējuma apzīmējumi:

 

vērts redzēt

 

   

interesanti

 

    

superīgi

 

  

slikti;

nav vērts redzēt

 

Lai ceļojuma apraksts būtu pilnīgāks, izmantoti izdevniecības „Jāņa Sēta” un Google maps karšu fragmenti.

 

 

Tas ir priežu lielais koksngrauzis, ko redzējām pie krodziņa „Jautrais ods”.

 

 

Igaunijas Ceļu muzejā man iepatikās šis ceļarullis. Tam ir tik jauka „sejas izteiksme” – acis ar uzacīm un milzīgi liela mute (botoksa lūpas).

 

Tepat izmēģinājām velosipēdu, kam liels priekšējais ritenis.

 

 

 

Dēlam Igaunijas Ceļu muzejā visvairāk patika šī mašīna. Neesmu speciāliste, bet pieņemu, ka tā ir sporta mašīna.

 

 

 

Pa kreisi - bundzinieks Igaunijas Ceļu muzejā. Tāds padomju laikā atradās arī pie manas skolas. Pa labi – bruņinieka bruņas Rakveres pilsdrupās. Abu tēlu stājā saskatīju kaut kādu līdzību.

 

 

Kanalizācijas lūka Tartu Rātslaukumā.

 

 

Tā nav jūra, bet Peipusa ezers.