Kad meitai bija trīs vai četri gadiņi, viņa, tāpat kā citi bērni, gaidīja ciemos atnākam Lieldienu zaķi. Kā pateicību par krāsainajām olām, meita zaķim sagatavoja nelielu dāvaniņu, kas tika atstāta istabā. Pirms iešanas gulēt, virtuvē atvērām logu, bet no virtuves līdz istabai uz grīdas izklājām no aplikācijas papīra izgrieztas pēdiņas, lai zaķis mācētu atrast ceļu līdz savai dāvanai.

No rīta uzreiz pēc pamošanās meita skrēja uz istabu, lai pārbaudītu, vai Lieldienu zaķis saņēmis dāvaniņu. Tad viņa pa visu māju izmisīgi meklēja Lieldienu zaķa noslēptās olas. Visbeidzot, kad tika līdz virtuvei, pamanīja zaķa atstātās „pēdas”. Uz galda līdzās atvērtajam logam bija izstumdīti un apgāzti trauki, pa galdu mētājās maizes drupačas un izbiris cukurs. „Neveikls gan tas Lieldienu zaķis! Viņam laikam bija grūti pa logu tikt iekšā,” es noteicu un pie sevis pasmaidīju.

Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko