Kā jau visiem maziem bērniem, arī manējiem ļoti patika iemigt, kad viņus šūpoja. Abi ar vīru laika gaitā izmantojām vairākus bērnu šūpošanas paņēmienus.

 

1. Līdz četru vai piecu mēnešu vecumam dažreiz meitu midzinājām, šūpojot segā, tas ir, meitu noguldījām uz segas un, katrā rokā paņēmuši pa vienam segas galam, abi ar vīru viņu šūpojām.


2. Tajās reizēs, kad nespējām meitu iemidzināt šūpojot, vīrs pielietoja citu metodi. Uz gultas novietoja bērnu pārtinamo matracīti, bet tam virsū uzlika meitu. Tad matracīti pa gultu stumdīja šurpu turpu, līdz meita iemiga.


3. Dēlu pirmajos mēnešos varēja iemidzināt, šūpojot pārnēsājamā ratu somā. Jo viņš vairāk pieņēmās svarā, jo mani vairāk nomāca bažas, ka plastmasas sprādzes, pie kā piestiprināti somas rokturi, no dēla smaguma var salūzt.


4. Lai vakarā iemidzinātu meitu, līdz pat divu gadu vecumam viņu uz rokām šūpoju, paralēli dziedot latviešu tautasdziesmu „Āvu, āvu baltas kājas”. Patiesībā šūpošanas process vairāk atgādināja dejošanu, jo dziesmas ritmā es lēkāju un burtiskā nozīmē meitu nevis šūpoju, bet kratīju. Līdzko apklusu un apstājos, meita pa miegam sāka īdēt, t.i., pati sāka dziedāt un piedevām vēl kratīties. Tas nozīmēja, ka man jāturpina midzināšanas process.


5. Divas reizes nedēļā četrgadīgo meitu vedu uz Mākslas skolu. Protams, guļamratos līdzi ņēmu dēlu. Ja pa ceļam līdz Mākslas skolai viņu nebija izdevies iemidzināt, neskumu, jo pie skolas man to palīdzēja izdarīt „čuču bedre”. Zemes iegrimes rezultātā tieši uz gājēju celiņa bija izveidojusies paliela bedre. Man atlika vien ratus pa bedri dažas reizes šurpu turpu pabraucināt, un dēls, gluži kā uz burvja mājiena, iemiga. Un tas notika vienmēr.


6. Vasarā bērniem patika iemigt dārza šūpuļtīklā. Lai saule nespīdētu acīs, oma virs šūpuļtīkla piesēja plānu paladziņu, bet, lai šūpuļtīkls šūpotos, opis sēdēja uz soliņa un raustīja pie šūpuļtīkla piesieto aukliņu.


7. Vēl joprojām (pat līdz pusaudžu vecumam), vislabākā šūpa ir mašīnā. Kad braucam no Latgales laukiem, abi bērni nolūzt pat uz vairākām stundām. Pie tam ar nosacījumu, ka, vismaz līdz iemigšanas mirklim, fonā jāskan mūzikai, ko uz savām niedru stabulēm izpilda indiāņi.

Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko