1. Kad meita bija divus vai trīs gadus veca, viņai ļoti nepatika vairāk kā 200 km garais brauciens uz Latgales laukiem. Tā kā ilgstoši nācās sēdēt iesprādzētai (gandrīz nekustīgai) bērnu sēdeklītī, viņa protestēja ar saucieniem: “Gribu brīvību! Gribu svaigu gaisu!” Tāpēc ik pēc 20 – 30 minūtēm mums nācās apstāties, lai meita varētu paskraidīt. Līdz ar to brauciens uz laukiem (+ pusdienošana) aizņēma gandrīz visu dienu.


2. Kad bērni bija mazi, garos braucienos vienmēr līdzi ņēmām ļoti daudz bilžu grāmatu.


3. Vadot mašīnu, esmu izklaidējusi bērnus, dziedādama gan tautasdziesmas, gan savas bērnības dziesmas. Tagad, kad viņi ir pusaudži, bieži vien, braucot mašīnā, dzied paši. Dēls mēģina bītboksot*, bet meita, pieskaņojoties dēla ritmam, – repot**.

Bītbokss - mūzikas forma, kurā tiek izmantots vokāls, lai pilnībā vai daļēji aizstātu mūzikas instrumentus un radītu dažādas skaņas un ritmu.

** Reps - dziesmas improvizēta izrunāšana (ne izdziedāšana) ātrā tempā.

 


4. Bija laiks, kad visi kopīgi sacerējām pasaku, tas ir, katram vajadzēja pateikt vienu teikumu. Un tā pa riņķi.


5. Lai īsinātu laiku, bērni mašīnā ir sacerējuši un pierakstījuši smieklīgus pantiņus.


6. Pēdējos 25 km līdz Latgales laukiem jābrauc pa lauku ceļu. Gandrīz katru reizi šajā ceļa posmā sastopam kādu dzīvnieku vai putnu, tāpēc tam, kurš ierauga pirmais, tiek piešķirti punkti. Uzvarētājam tiek kāds labums.


7. Abi ar vīru esam kategoriski pret mobilā telefona vai IPada spēlēm mašīnā. Pēdējā laikā tik reti sanāk pabūt visiem kopā, pie tam tik mazā, noslēgtā telpā kā mašīnā, tāpēc šis laiks jāizmanto sarunām nevis individuālām izklaidēm.

Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko