KORSIKA (2019./ 4 dienas)25.04.2019.

Tēma: CEĻOJUMIGrupu ceļojumi

Ceļojuma plānošana

Oktobra beigās, kad sāku just tuvojamies vairāku mēnešu ilgo tumsu, aukstumu un nomāktību, nolēmu internetā uzmeklēt, kādi pavasarī tiek piedāvāti ceļojumi uz siltākām zemēm. Šoreiz noteicošais faktors bija nevis vieta, uz kurieni braukt, bet ceļojuma laiks, jo meita, kas mācās RSU Medicīnas fakultātē, nedrīkst nokavēt nevienu lekciju un praktisko nodarbību. Līdz ar to izvēle krita par labu ceļojumam uz Korsikas salu, jo tas tika piedāvāts četrās Lieldienu brīvdienās (19.-22. aprīlis).

Korsikas sala pieder Francijai, un tā ir ceturtā lielākā sala Vidusjūrā pēc Sicīlijas, Sardīnijas un Kipras. Labos laika apstākļos no Korsikas pilsētas Bonifacio saskatāma 12 km attālā Sardīnijas sala, kas pieder Itālijai. Korsika ir 183 km gara un 83 km plata, tai ir 1000 km gara krasta līnija.

“Impro” piedāvātajā ceļojumā “Mežonīgā skaistule Korsika” četrās dienās tika apbraukts apkārt gandrīz visai salai, izbaudot gan klinšainas aizas, gan ziedošas pļavas, gan stiprā vējā trakojošu Vidusjūru. Nebūtu korekti attiecībā pret ceļojuma firmu, ja es turpinājumā pārstāstītu visu ceļojuma maršrutu, tāpēc savus iespaidus atrādīšu fotogrāfijās un nelielos komentāros.

 

 

Korte

 

No lidostas, kas atrodas Bastijā (Bastia), devāmies uz Korti (Corte). Tur tūristu autovilcieniņš mūs uzveda kalna virsotnē, kur slejas vairākus gadsimtus vecs cietoksnis – citadele.

 

 

 

 

 

Kortes citadele.

 

        

 

Kortes vecpilsētas centrā nemaz nav tik daudz māju, kas pēdējos gados piedzīvojušas fasādes remontu.

Lielākā daļa ēku ir aplupušas, pilsētai radot nevīžības un naudas trūkuma iespaidu.

 

Centrālais Kortes vecpilsētas laukums. Un šajā šaurībā abos virzienos apkārt piemineklim pamanās braukt mašīnas.

 

Vienīgie sniegotie kalni, ko redzēju ceļojuma laikā.

Pieņemu, ka to vidū ir Korsikas augstākais kalns Činto (Cinto; 2710 m),

kas atrodas salīdzinoši netālu no pilsētas Korte.

 

 

 

Iespaidīgās klintis ceļā no Kortes (cauri Evīzai) uz Porto

Kalnu ceļi Korsikā ir šauri, ar nepārredzamiem līkumiem, pirms kuriem šoferi signalizē. Mūsu autobusu vadīja vietējais šoferis un tāpat, braucot pa šiem kalnu ceļiem, autobusam gar klints malu tika noskrambāts sāns un uz līkuma, samainoties ar pretī braucošo armijas mašīnu, kas jau tā bija iebraukusi ceļa “kabatā”, šofera pusē tika noskrāpēts spogulis.


Klinšainās kraujas uzdzen šermuļus, skatoties pa braucošā autobusa logu.

 

Spelunkas aiza (Gorges de la Spelunca). Fotogrāfijas centrā starp kalniem redzamas ne tikai debesis, bet arī Vidusjūra.

 

Kalnos autoceļu bieži vien aizšķērso mežacūku bariņi.

Mūsu autobusam pat nācās gaidīt, kamēr ceļa vidū tika pabarots cūkas mazulis.

 

Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Aizkulises

Lai ceļojuma apraksts būtu pilnīgāks, izmantota internetā uzietā Korsikas karte.

 

  

Korsikas nacionālais simbols ir Mora (Maura) galva, bet ēdiens, kas noteikti būs kā suvenīrs no šīs salas, ir ēdamo kastaņu (chataigne) cepumi. Jāatzīst, ka pēc garšas ne ar ko neatšķiras no parastajiem cepumiem.

 

Acīs krita salas pilsētnieku nevīžība un netīrība. Mums tomēr pierasts, ka pilsētas centrā vai privātmāju pagalmos izravētas puķu dobes, nopļauta zāle, apgriezti krūmi, sagrābtas pērnās lapas. Te tā nav. Izskatās, ka viss pamests savā vaļā. Pilnīgi normāli, ja pagalmos (pat viesnīcas!) mētājas gružu un nederīgo celtniecības materiālu kaudzes. Tā kā suņi pa ielām skraida brīvā vaļā, nemitīgi jāskatās zem kājām, lai neiekāptu sūdu čupā. Pilnīgs pretstats vasarā redzētajam Alpos, kur katra māja un pagalms bija perfektā kārtībā.

 

Braucot pa kalnu un raugoties uz ielejā paliekošo pilsētiņu nodomāju, ka šīs mazās mājiņas ir garāžas vai kādi šķūnīši. Tomēr tā nav. Tie ir kapi, kur katrai ģimenei uzbūvēta sava kapliča.

 

Mana versija, ka uz balkona uzbūvētās būdiņas ir krāmu vai malkas noliktavas. Kad atgriezāmies Latvijā, kādā no ekskursiju aprakstiem izlasīju, ka tās varētu būt tualetes, jo vecās ēkas celtas laikos, kad nebija ūdensvada un kanalizācijas.

 

Vienai ēkai pamanīju interesantu ūdens noteku no balkona.

 

 

Krievijā populāri mājas krāsot zilā krāsā ar īpašu nodomu, jo mušām nepatīk šī krāsa. Korsikā logu un durvju slēģi daudzām mājām arī bija zilā krāsā, bet pārsvarā tomēr brūni.

 

Tāpat kā Līgatnē smilšakmens iežos izraktās alas kalpo kā pagrabi, Bonifačo kaļķakmens iežos izraktās alas kalpo kā garāžas.

 

Vairākās vietās redzējām vīriešu bariņus, kas brīvo laiku pavadīja, ar smagām metāliskām bumbām spēlējot Petanku. Fotogrāfijā redzamās sarūsējušās metāla bumbas mētājās pie kāda autoceļa krodziņa.

 

 

Korsikā aprīļa beigās ziedēja viss iespējamais: īrisas, pusdienziedes, Alpu vijolītes, magones, krokusi (mežā), ceriņi, dažādi augļu koki un daudzi nepazīstami augi.

 

Augi sarkano klinšu pakājē.

 

 

Filitozi muzeja darbiniece, kas runāja krievu valodā, teica, ka šis augs ir lāča ķiploks.

 

 

Šādi augi sastopami Korsikas kalnainajos mežos.

 

 

Pirmo reizi redzēju spirālveidīgus ziediņus. Nosaucu tos par gliemezīšiem.

 

 

Pērnā gada mandarīni karājas kokā līdzās jaunajiem mandarīnu ziediem.