Klusie Ziemassvētki

Ziemassvētki bija tik mierīgi un klusi, ka pa dienu vairākkārtīgi radās vēlme pavāļāties gultā.

 

Pārdomas par personīgo māju, kuras man nav

“Vai tu gribētu dzīvot tik lielā mājā?” vīrs jautāja, norādot uz vēsturisku sanatorijas ēku mežmalā, kas pamazām sākusi pārvērsties par graustu.

“Ko tik lielā mājā es darītu?” pārjautāju. “Man pilnīgi pietiktu ar vienu istabu.”

Tik tiešām, cik tad īsti liela dzīvojamā platība nepieciešama cilvēkam? Vai nav tā, ka celdami lielas ģimenes mājas, bieži vien pārforsējam, jo pēc tam daļa telpu paliek neapdzīvotas. Mazai platībai ir sava priekšrocība – tiek ierobežota lieku krāmu iegāde, jo lielā mājā ātri vien iespējams apaugt ar mantām, bez kurām mierīgi varētu arī iztikt.

 

Staiginātāji

Vakarpusē sniega vietā pamatīgi līņāja. Tumsā bija redzami vien vientuļi gājēju stāvi ar pavadā ejošiem suņiem. Kaķu saimnieki tādās dienās var noraudzīties pa logu un atviegloti nopūsties: “Labi, ka man kaķis nav jāved ārā.”

Mums nav ne suns, ne kaķis, bet ir dēls, kuru pēc pieprasījuma nācās ar mašīnu aizstaigināt līdz draugam.

Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko