12

Sagatavošanās

2007. gada jūnijā - kā ik gadu, vairākas dienas kopā ar bērniem atpūtāmies Ventspilī, tāpēc jūlijā ieplānoju tikai 2 dienu ilgu ģimenes ceļojumu. Pēc bērnībā noskatītās latviešu filmas “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, biju nolēmusi kādreiz aizbraukt uz Munameģi, lai redzētu, kas tur tik īpašs, par ko Lāsmiņa filmā tā jūsmoja. Nu, bija pienācis īstais laiks šim braucienam. Patriotisku jūtu vadīta, nolēmu, ka pie vienas reizes mēs varētu aplūkot arī Latvijas augstāko kalnu, bet pēc tam abus kalnus salīdzināt. Tā arī radās maršruta nosaukums: “Gaiziņš – Munameģis”.

 

1. diena

… – Suntaži – Ērgļi – Gaiziņš – Madona – Cesvaine – Gulbene – Alūksne

Vissliktākais izrādījās ceļa posms no Suntažiem līdz Gaiziņam. Neatceros vairs, cik daudz kilometrus nācās braukt pa grants ceļu. Atceros tikai, ka tajā dienā, neilgi pirms mūsu brauciena, tika nogreiderēta viena ceļa puse, tāpēc ceļa vidū izveidojās zemes uzbēruma josla. Vienā ceļa posmā, iespējams, ka greiderēšanas rezultātā, uz ceļa gulēja liels akmens. Kā teikt – ne pacelt, ne apbraukt. Ar to pamanījos atsist mašīnas apakšpusi. Tas vēl vairāk sabojāja garastāvokli.

Kad piebraucām pie Gaiziņa, sapratu, ka vismaz vasaras periodā šī nav īsti apmeklēta tūristu vieta. Mēs bijām vienīgie. Izstaigājām aizaugušo apmēram 2 km garo taku un noraudzījāmies uz dīkā stāvošajiem slēpošanas trases atribūtiem. Cerēju, ka uzkāpjot kalna virsotnē, varēsim aplūkot apkārtni no skatu torņa. Izrādījās, ka padomju laikā celtā būve nemaz līdz galam nav pabeigta. Kā rēgs tā bez stikliem, ar apdrupušiem sarkanajiem ķieģeļiem un aizmūrētu ieeju sabojāja visu jau tā ne tik labo iespaidu par Gaiziņu. Augstākais Latvijas kalns izskatījās pamests aizmirstībā. To redzot, palika ļoti skumji.

Skats no Gaiziņa.

Madonas strūklaka.

Madonā piestājām pilsētas centrā. Bērni paskraidīja pa rotaļu laukumiņu netālu no lielās strūklakas.

Cesvainē apskatījām skaisto Cesvaines pili, kurā tajā laikā atradās gan skola, gan muzejs. 2002. gadā pils cieta ugunsgrēkā, tāpēc notika atjaunošanas darbi. Pastaigājām arī pa pils parku.

Cesvaines pils fragments atjaunošanas procesā.

Gulbenes skulptūra "Gulbji".

Gulbenē aizgājām līdz parkam ar skulptūru “Gulbji”. Pēc tam papusdienojām kafejnīcā un braucām tālāk.

Ceļa posmā no Gulbenes līdz Alūksnei iegriezāmies Jaunannās. Kad sastādīju maršrutu, šo apdzīvoto vietu tajā nebiju iekļāvusi. Vēl nesasniedzot Jaunannas, ceļa posms šķita pazīstams. Un tad es atcerējos, ka tālajā 1989. gadā, kad ar studentu vienību “Spiets” Jaunannās pavadījām apmēram 6 nedēļas, uz šī ceļa ne vienu reizi vien puiši stopēja garām braucošās mašīnas, lai tiktu uz Gulbeni pēc aliņa. Protams, ka nevarēju palaist garām tādu izdevību un aizbraucu līdz Jaunannu kultūras namam, kurā tolaik nakšņojām. Jāpiemin, ka kopā ar lielām žurkām. Tik daudz un tik lielas žurkas turpmākās dzīves laikā neesmu redzējusi. Puišu gultas atradās uz skatuves, bet meitenēm tika atvēlēta administratores istabiņa. Kad toreiz kultūras namā rādīja kino filmas, skatītāji atradās zālē, bet mēs, sēžot uz skatuves puišu gultās, caur balto ekrānu filmas skatījāmies no otras puses. Vienīgais, ka subtitrus nevarējām izlasīt otrādāk. Tajā vasarā, ja nemaldos, redzēju pirmos ārzemju vidžikus. Viena no filmām bija “Plēsoņa” ar A. Švarcnegeru galvenajā lomā. Ārzemju filmas kultūras nama lielajā zālē rādīja pa televizoru, kuram visapkārt sēdēja skatītāji. Mums – studentiem – kā “kultūras nama īrniekiem”, šis pasākums bija par velti.

Pa 18 gadiem kultūras nama vizuālais izskats, vismaz ārēji, nebija mainījies. Vienīgais - noaudzis ar vīnstīgām. Iekšā negāju, jo vietējie no līdzās esošā dārza uz mums – svešajiem – jau tā aizdomīgi noraudzījās.

Jaunannu kultūras nams 1989. gadā.

Mans zīmējums.

Jaunannu kultūras nams 2007. gadā.

Alūksne bija mūsu pēdējais šīs dienas pieturas punkts. Vispirms devāmies uz viesnīcu. Bijām rezervējuši divvietīgu istabiņu ar balkonu. Bērni par balkonu bija sajūsmā, jo no tā pavērās skats uz pilsētas galveno ielu. Uz balkona viņi gan vakariņoja, gan brokastoja.

Pēc iekārtošanās viesnīcā, gājām pastaigāties pa pilsētu. Protams, ka vispirms devāmies uz iecienītāko pastaigu vietu – Alūksnes ezera salu, ko ar “cietzemi” savieno koka tilts.  Uz lielās salas atrodas pilsdrupas (Livonijas ordeņa pils), estrāde, sporta laukums, atpūtas vietas un pludmale. Ļoti patika.

Koka tilts uz Pilssalu.

Alūksnes baznīcu rotā gailis.

Pēc tam aizgājām līdz Ernsta Glika Bībeles muzejam. Muzejs bija jau ciet, tāpēc nofotografējāmies pie Glika ozoliem.

Sāka jau krēslot. Uz ceļa satikām tirgus tantiņu, kas diezgan lēti piedāvāja mellenes. Nopirkām un vakariņojot uz balkona, tās kopā ar jogurtu apēdām.

 

12

Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Aizkulises

Novērtējuma apzīmējumi:

 

vērts redzēt

 

   

interesanti

 

    

superīgi

 

  

slikti;

nav vērts redzēt

 

Lai ceļojuma apraksts būtu pilnīgāks, izmantots izdevniecības „Jāņa Sēta” karšu fragments.

 

Pieminot ceļojuma aprakstā Jaunannas, atcerējos, ka no studiju laikiem – 1989. gada – saglabājušies trīs Jaunannas celtņu zīmējumi: Jaunannas kultūras nams (skat. rakstā pa kreisi), muižas ūdensdzirnavas un muižas medību pils.

 

Jaunannas muižas medību pils.

 

Jaunannas muižas ūdensdzirnavas.

Ūdensdzirnavas pat tika uzgleznotas. Iespējams, ka darbs jau sen ir izmests.