Tālā, tālā zemē, kas bija tik maza kā maizes riecientiņš, dzīvoja maza, mazītiņa rūķīte Kripucīte. Dienu no dienas viņa skumīgi raudzījās tālumā un kādu gaidīja. Dienas ritēja, bet neviens pie rūķītes nenāca. Kaut arī Kripucīte kļuva arvien skumīgāka un skumīgāka, viņa cerību tik un tā nezaudēja.

Kādu dienu vējam palika žēl mazās Kripucītes, tāpēc tas uz rūķītes zemi atpūta nepazīstamu, pūkainu priekšmetu rozā krāsā. Kaut arī šis maigais brīnums ar rūķīti nemaz nevēlējās runāt, Kripucīte par to nebēdāja. Viņa pielika savu mazo vaidziņu pie pūkainā priekšmeta, kas atgādināja spilventiņu un jutās apmīļota. Rūķītei  šķita, ka šis iedomātais mīļums spēs viņu sasildīt. Taču tā nebija, jo jau pēc dažām dienām rūķīte atkal sāka skumt.

Gadījās garām pūst tam pašam vējam, kas bija atpūtis šo rozā priekšmetu. Vējš bija pārsteigts, ka mazā rūķīte nav kļuvusi priecīgāka. Tas mēģināja sasmīdināt rūķīti, pūšot dažādus virpuļus. Te pēkšņi notika misēklis - nesen iegūtais rozā spilventiņš saplīsa. Tā vismaz rūķītei pirmajā mirklī šķita. Viņa jau grasījās sākt raudāt, bet līdzko atvēra muti lielajam brēcienam, spilventiņa iekšpusē pamanīja kaut ko krāsainu. Tā bija smaidīgas meitenes fotogrāfija. Kripucīte arī pasmaidīja. Viņa iekšēji juta, ka pavisam drīz satiks šo jauko meiteni, kas, droši vien, nejauši nozaudējusi savu rozā maciņu. Kripucīte ierāpās iekšā maciņā un sāka gaidīt. Viņa jutās ļoti laimīga!