1. Apmēram 10 gadu garumā, ar vīru uz pārmaiņām (vienu vakaru – es, bet otru – viņš), pirms gulētiešanas bērniem lasījām vai ar bērniem kopīgi skatījāmies grāmatas. To sākām darīt jau tad, kad meita bija apmēram 6 mēnešus veca.


2. Pēc izlasītās (izskatītās) grāmatas es dziedāju latviešu tautasdziesmas. Tās klausīties visvairāk patika dēlam. Kad devāmies pastaigā ar ratiem, viņš bieži vien pusmiegā kaut ko īdēja. Laikam sevi midzināja ar dziesmu. Vēlāk izrādījās, ka dēlam ir laba muzikālā dzirde, jo nesasniedzis divu gadu vecumu un nemācēdams vēl runāt, viņš varēja diezgan precīzi nodungot savas mīļākās tautasdziesmas „Kumeliņi, kumeliņi” melodiju. Pat tagad, būdams jau pusaudzis, dēls dažreiz palūdz, lai pirms gulētiešanas padziedu. Saku, lai izvēlas trīs tautasdziesmas. Viņš, protams, vienmēr izvēlas visgarākās: „Āvu, āvu baltas kājas”, „Trīs jaunas māsas”, „Ziedi, ziedi rudzu vārpa”.

Vismīļākā (var redzēt pēc nobružātajiem grāmatas vākiem) latviešu tautasdziesmu izlase, jo, klausoties dziesmas, bērni pētīja skaistos attēlus.

 


3. Apmēram līdz trīs gadu vecumam, meitai iemiegot, līdzās bija jāguļ kādam pieaugušajam. Lai pieaugušais neaizbēgtu, meita turējās pie viņa auss ļipiņas.


4. Meitas gultā vienmēr atradās prāvs pulciņš mīksto rotaļlietu. Kā viņa ar tām spēja sagulēt, nezinu, jo mantas aizņēma lielāko gultas daļu.


5. Kad piedzima brālis, māsa viņam atdeva savu rotaļu sunīti. Ar Suņa Boba lielo dupsi tika atbalstīts knupis, lai tas nekristu laukā no brāļa mutes. Kopš tā laika Suņa Boba vienmēr atradās brāļa gultā. Kaut arī rotaļu sunītis ir vairākkārtīgi lāpīts un izcietis pat divas smagas kakla saīsināšanas operācijas, neviena cita mūsu mājās esošā rotaļlieta vairāk kā desmit gadu garumā nav spējusi uzticībā pārtrumpot Suņu Bobu. Lai arī tas šķiet dīvaini, bet Suņa Boba mūsmājās tiek uzskatīts par piekto ģimenes locekli. Viņš ir pabijis gandrīz visās ģimenes ekskursijās, pat peldējis uz prāmja un lidojis lidmašīnā.

   


6. Bērniem ļoti patīk gulēt vecāku lielajā gultā. Kad viņi bija mazi, tajā ietilpām visi četri. Arī tagad, būdami pusaudži, bērni ar lielāko prieku vecāku gultā pavada savu slimošanas laiku. Tādās reizēs ar slimnieku kopā guļ mamma, bet tētis tiek nosūtīts trimdā uz bērnistabu.


7. Bieži vien bērni palūdz, lai ievīstu viņus ciešāk segā tā, ka tikai galva paliktu laukā. Šādu ievīstīšanas veidu dēvējam par kūniņu. 


8. Dažādība dzīvē ienes svaigumu, tāpēc remonta laikā bērni priecājas par iespēju gulēt uz grīdas.

Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko