Mērfija likums

Ziemas periodā mašīnas bagāžniekā vienmēr līdzi vadāju sniega lāpstu. Šorīt to izņēmu laukā, lai vīrs, kamēr dēlu aizvedu līdz stacijai, pašķūrētu sniegu no mūsu automašīnas stāvvietas.

Tā kā vairāk kā diennakti bija pamatīgi snidzis, un nelielais stāvlaukums pie stacijas pirms pulksten 7 nebija iztīrīts, mašīna kupenā iestrēga. Nācās zvanīt vīram, lai atnes lāpstu. Tā bija vienīgā reize pa vairākiem gadiem, kad lāpsta būtu noderējusi brauciena laikā.

Kamēr gaidīju vīru, pāri stāvlaukumam pārbrauca mazs traktoriņš (gājēju ceļa tīrītājs). Šoferis neapvaicājās, vai nevajag palīdzēt, kaut arī redzēja, ka cenšos atrakt mašīnas riteņus. Viņš pabrauca garām, uzšķūrējot manai mašīnai priekšpusē vēl vairāk sniega. Tagad tā bija iesprostota kupenās gan no priekšpuses, gan no mugurpuses.

Beigās kaut kā izdevās atrakties pašas spēkiem un veiksmīgi izbraukt no piesnigušā stāvlaukuma. Vīru, kurš nesa man lāpstu, savācu pusceļā uz mājām.

 

Nē – ģimenei!?

Pamatīgi sastrīdējāmies ar meitu. Aizvainoja viņas nelāgie izteikumi par mūsu ģimeni un par ģimenes vērtībām. Ciniski, rupji un egoistiski. Viņai, redz, šobrīd esot ļoti būtiski uzlabot savas attiecības ar draugiem. Ļoti skumji, ka domājot par savu labumu, viņa noniecināja ģimeni. 


Saldais miegs

Pēdējās naktis sanāca gulēt tikai pa 3 - 4 stundām, tāpēc vakar vakarā lūzu nost. Ap pulksten 20 ielīdu gultā ar domu dažas minūtītes nosnausties. Pamodos šorīt pulksten 12. Pirmo reizi mūžā biju tik ilgi nogulējusi. 16 stundas!

 

Slēpošana

Kopā ar vīru aizgājām uz mežu paslēpot. Šogad pirmo reizi.

Tā kā esam svētdienas slēpotāji, kuriem šo prieku nesanāk izbaudīt katru gadu, neuzskatījām par vajadzību tērēt naudu jaunam slēpošanas inventāram. Slēpojām ar 30 - 40 gadus vecajām kocenēm, kas saglabājušās no maniem skolas laikiem. Toreiz kopā ar tēvu katru ziemas brīvdienu pavadījām mežā. Vienu gadu abi pat piedalījāmies 20 km slēpošanas sacensībās.

Skaists laiks, gaisa temperatūra -100C, un mežs pilns ar distances slēpotājiem. Gan tādiem svētdienas slēpotājiem kā mēs, gan profesionāliem. Pie šosejas līdzās Zilajiem kalniem stāvēja gara automašīnu rinda. Citiem šurp nākas braukt no tālākām vietām, bet mums no mājām līdz mežam ejamas vien 3 - 4 minūtes.

Ja slēpes salīdzinātu ar automašīnām, tad varētu teikt, ka izbraucām pavizināties ar zaporožecu. Nedaudz jau kauns, jo pārējie neslēpo ar tik antikvārām lietām. Arī slēpju smēre, ko atradām, domāta no 00C līdz -50C. Uzsmērējām. Slēpes pa līdzenumu gan tik labi neslīdēja, kā vēlētos. Toties kalnā bija viegli uzkāpt. Arī neslīdēja.


Slēpošana

Atkal gājām uz mežu slēpot. Šoreiz paaicinājām līdzi arī dēlu. Tā kā trešais slēpju zābaku pāris viņam bija par mazu, nolēmām zābakus un slēpes iznomāt. Tik vien sanāca, kā kopā aiziet līdz nomātavai. Līdzko dēls ieraudzīja garo rindu, atteicās no slēpošanas priekiem. Palikām mēs atkal ar vīru divatā.

 

Teātra izrāde

Pagājušajā nedēļā neizdevās noskatīties Henrika Ibsena lugu “Bernika projekts”, jo izrāde tika atcelta. Noskatījos to šodien (vērtējumu lasīt šeit).


Paaudžu konflikts

Pēdējo divu trīs gadu laikā kardināli mainījusies meitas uzvedība, attieksme un vērtību skala. Ik dienu raugos uz viņu un saprotu, ka mazais, mīļais bērniņš palicis kaut kur tālā pagātnē. Šobrīd meita sasniegusi revolucionāru vecumu, kad norit cīņa ar vecākiem par lielāku neatkarības iegūšanu. Mūsu ieteikumi vairs netiek ņemti vērā, jo dominē draugu viedoklis. Ģimene, kas vienmēr tika uztverta kā glābšanas riņķis, tagad tiek noliegta. Skumji apzināties, ka svarīgākie cilvēki, kuri 17 gadus ik dienas sevi veltījuši bērna izaugsmei, tagad tiek ignorēti un pat nosodīti. Vai mēs to esam pelnījuši? 


Pārdomas

Visu dienu sevi iekšēji graužu. Neko nopietnu nevaru uzsākt, jo domāju par attiecībām ar meitu. Diez, vai jaunības egoisms ir ārstējams?


Rīta laime

Naktī vairākas reizes modos un raudzījos pulkstenī, vai nav laiks celties. Ik reizi ar atvieglojumu atkal likos uz auss, priecādamās, ka laiks man dāvājis vēl kādu mirklīti pačučēt.

 

Ziemas smagums

Nezinu, vai vainojams ziemas vidus, kad cilvēka organisms visvairāk novārdzis, vai arī kārtējā magnētiskā vētra, bet pēdējo nedēļu laikā interneta ziņu portālos parādās skumja informācija.

8. janvārī mira britu rokmūziķis Deivids Bovijs, ko atceros kā ļauno Goblina karali no bērnības filmas “Labirints” (1986.). 9. janvārī, nesagaidījis operāciju, Berlīnes slimnīcā mira Jānis Vaišļa, kas man atmiņā paliks ne tik daudz kā pasaules apceļotājs, bet kā studiju laiku aktīvists. 11. janvārī slimnīcā ar iekšēju asiņošanu smagā stāvoklī tika nogādāta 15. sezonas “Ekstrasensu cīņas” uzvarētāja Džūlija Vanga no Latvijas, kas 2015. gada laikā skatītājus katrā raidījumā pārsteidza gan ar savu ekstravaganci, gan ar fantastiskām ekstrasensorikas dotībām. 19. janvārī ziņu portālos parādījās informācija, ka slimnīcā nogādāts slavenais šefpavārs Mārtiņš Rītiņš. Šodien, 20. janvārī mira Latvijas rokenrola karalis Pits Andersons, bez kura mūzikas neiztika 90-to gadu studentu ballītes.

18. janvārī Latviju pāršalca ziņa, ka prezidents Raimonds Vējonis ievietots slimnīcā, bet šodien viņam tika veikta 4,5 stundas ilga sirds operācija. Protams, ka visu dienu, tāpat kā pārējie Latvijas iedzīvotāji, domās biju kopā ar viņu. Un tas nav tikai tāpēc, ka prezidents dzīvo manā pilsētā un ir manu vecāku agrākais kaimiņš, kā arī mūsu skolas absolventa tētis, bet gan tāpēc, ka viņš ar savu vienkāršo un sirsnīgo attieksmi pierādījis, ka nāk no tautas.


Nepārbaudīti pārmetumi

Skolā klases telpu dalu ar savu kolēģi – mūzikas skolotāju (pensijas vecumā). Tajās dienās, kad strādāju es, kolēģe nestrādā. Vakar bija mana darba diena.

Šorīt kolēģe zvanīja un pārmetošā tonī teica: “Nosauc, lūdzu, to skolēnu uzvārdus, kuri norāva vienu žalūzijas joslu.” Jutos nelāgi. Gluži kā mazs bērns, kuram jāattaisnojas, ka nav vainīgs. Izteicu pieņēmumu, ka vakarpusē kāds ir bijis klasē. Kolēģe ietiepīgi palika pie sava, jo dežurantes esot piekodinātas, ka klasē svešus laist nevarot.

Vakarā aizbraucu uz skolu paskatīties, kas tad ar to žalūziju tāds briesmīgs noticis. Izrādās, ka kāds bija vēris vaļā logu tad, kad žalūzija bija aizvērta un, protams, ka atvērtā loga rūts norāva žalūzijas joslu. Vēlāk aizgāju pie dežurantes un uzzināju, ka mūsu klasē viena skolniece nāk pa vakariem spēlēt klavieres. Arī vakar viņa esot bijusi. Tā vainīgais tika atrasts.

Līdzīgs gadījums bija pirms dažiem gadiem. Toreiz kolēģe man pārmeta, ka bieži vien ieslēdzot datoru, tas “uzkaras”, jo iepriekšējā dienā es nepareizi izslēgusi. Vēlāk izrādījās, ka vakaros uz mūsu klasi nāca puisis trenēties dejot, bet datoru izmantoja mūzikas atskaņošanai. 

Visvairāk cilvēkos kaitina tas, ka viņi, nepārbaudot faktus un 100% nepārliecinoties par savu taisnību, apvaino kaut kādos grēkos citus.

 

Dubultā ietiepība

Bērnībā mamma stāstīja pasaku par diviem ietiepīgiem kazlēniem, kuri uz tilta satikās un badījās, jo viens otram negribēja dot ceļu. Rezultātā abi iekrituši upē. Līdzīga situācija gadījās arī man.

Gar daudzstāvu māju visā tās garumā stiepjas asfaltēts ceļš, kuram brīva tikai viena josla, jo otru aizņem stāvošās mašīnas. Ja kāda mašīna iesāk braukt pa šo ceļu vienā mājas galā, tad pretī braucošajai mašīnai jāapstājas otrā mājas galā un jāpagaida, kad pirmā mašīna pabrauks garām un atbrīvos ceļu.

Vai nu vainīga tumsa, vai arī vakara piekusums, bet ne es, ne man pretī braucošā mašīna nevēlējāmies viena otru palaist. Tā mēs abas braucām viena otrai pretī, līdz sastapāmies mājas viducī. Ietiepīgi stāvējām kādu laiciņu, jo neviens no mums negribēja šo ceļu mērot atpakaļ. Tā stāvot, pie sevis domāju, kurš būs pacietīgāks. Pretinieks izrādījās vājāks. Padevās un brauca atpakaļgaitā līdz mājas sākumam.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.



pārdomas 

Grāmatu pirkšana Latvijā sāk kļūt jau par bagātnieku privilēģiju.