Jau agrāk, lasot vai klausoties radošo profesiju pārstāvju, kuru jaunība noritējusi 60-70-tajos gados, intervijas, biju dzirdējusi par Vecrīgas kafejnīcu “Kaza”. Domāju, ka tas ir bijis kafejnīcas patiesais nosaukums. Kā izrādās – nē. Kafejnīca saucās “Sputņiks”, bet tā kā tajā bija viena no tolaik Rīgā retajām kafijas mašīnām “Casino”, jauniešu vidū kafejnīca ieguva iesauku “Kaza”. Un šo ļoti svarīgo faktu diemžēl es nesaklausīju (varbūt palaidu garām) filmā, bet atradu internetā pēc filmas noskatīšanās.

Kafejnīca “Kaza” tolaik bijusi “nepareizo” jauniešu – bohēmistu – galvenā satikšanās vieta. Te tusējās jaunie literāti, fotogrāfi, mākslinieki un mūziķi, kas iespēju robežās interesējās par mākslas dzīvi ārpus PSRS rāmjiem, kopīgi organizēja braucienus uz dažādiem kinofestivāliem, viens otram deva lasīt deficīto ārzemju literatūru, pētīja poļu un čehu mākslas žurnālus. Dokumentālajā filmā tiek dota iespēja pēc 50 gadiem tikties ar vairākiem mūsdienās atzinību ieguvušajiem tā laika kazistiem.

Patika intervēto cilvēku atziņas. Kaut vai Jura Zvirgzdiņa teiktais, ka daudzu 40-gadnieku acīs viņš vairs nesaskata dzirksteli, un daudzi mūsdienu jaunieši 20 gadu vecumā ir jau 40-60 gadīgi.

 

No 5 zirņiem filmai piešķiru

  
 

Ja nekļūdos, šī ir filmas “Juras laikmeta parks” (Jurassic Park) piektā daļa. Kad vīrs man piedāvāja pievienoties kino apmeklējumam, dēls kategoriski iebilda, sakot, ka es neko nesapratīšu, jo neesmu redzējusi iepriekšējās sērijas. Mieru, tikai mieru. Viss būs saprotams. Lai gan jāatzīstas, ka biju redzējusi filmas 1. daļu (režisors Stīvens Spīlbergs), kas tapusi tālajā 1993. gadā (ak, saldie studentu gadi), pie tam arī to esmu pavisam piemirsusi.

 

Jau četrus gadus izpostīto izklaides parku “Juras laikmeta pasaule”, kas atrodas uz Isla Nublar salas, apsaimnieko brīvībā izkļuvušie dinozauri. Taču salā sāk pamosties vulkāns, apdraudot dinozauru drošību. Rodas pamatots jautājums - kā viņus glābt? Valdība atsakās, atstājot to Dieva ziņā, tāpēc palīdzību piedāvā kāda privāta organizācija, solot dinozaurus pārvietot uz neapdzīvotu salu. Šajā operācijā iesaistās četri galvenie filmas personāži. Viens no tiem - Ouens, kurš pārzina dinozauru uzvedību, tai skaitā, Zilās. Ierodoties uz salas, tiek konstatēts, ka te atrodas daudz karavīru. Izrādās, ka tā saucamā glābšanas operācija, patiesībā ir aizsegs citam vērienīgam plānam, kurā iesaistīta nodevība un nauda.

Filma interesanta. Patika skati ar dinozauriem, kas bēg no vulkāna izvirduma. Bija epizodes, kas nedaudz atgādināja filmu “Nakts muzejā” (esmu redzējusi gan tikai šīs filmas fragmentus). Arī dinozauru cīņa uz pils jumta likās jau agrāk redzēta. Vai tik tā nebija pūķu cīņa kādā multenē? Un vēl viens politisks smīniņš -  protams, ka visplēsīgāko dinozauru izsolē iegādājās neviens cits kā krievs.

No 5 zirņiem filmai piešķiru

 

Ak, jā! Filmai noteikti būs turpinājums.


Kad pirms gada izbrāķēju iepriekšējo zvaigžņu karu sēriju, tiku nosaukta par muļķi, tāpēc šoreiz pat izbrīnījos, - ģimenes lielākie zvaigžņu karu fani par filmu Pēdējie džedi izteicās: "Filma par neko".

 

Sižets

Reja par visām varītēm (precīzāk – ļoti uzbāzīgi un neatlaidīgi) mēģina pierunāt pēdējo dzīvo džedu Lūku Skaivokeru palīdzēt cīņā pret Tumšajiem spēkiem. Skaivokers (manuprāt, depresijas nomākts) atsakās, jo uzskata, ka viņa vainas dēļ Kailo Rens (princeses Lejas Organas un Hana Solo dēls) pievienojies Tumšajiem spēkiem. Skaivokers parāda, kā Rejai sevī sajust Spēku. Rejā mostas pārliecība, ka Kailo Renu var atgriezt atpakaļ, jo viņā vēl jaušamas šaubas. Reja ierodas Tumšo spēku gaisa kuģī, taču Kailo Rena varaskāre ir nesalaužama.

 

Pārdomas

Politkorektums turpinās. Nu jau līdzās melnādainajam, filmā parādās šauracainā. Abi divi pēc savas iniciatīvas (pa kluso) nolemj aizlaisties uz Tumšo spēku kuģi, lai sabojātu kaut kādu aparatūru, kas sliktajiem ļauj sekot līdzi Pretošanās kustības kuģim. Taču šis pasākums izgāžas. Varētu teikt, ka filmas veidotāji kacina skatītājus ar pilnīgi tukšu sižeta līniju. Varbūt tādā veidā viņi iekodēja ziņu, ka melnajiem un šķībacainajiem labāk netēlot varoņus, jo viņiem tāpat nekas neizdosies.

Skatoties filmu, bija jaušamas paralēles ar mūsdienu pasaules politisko situāciju un kara draudiem. Tiek meklēta atbilde, kā nodrošināt līdzsvaru.

 

Interesanti

Interesantas likās četras epizodes, kuras sapratīs tie, kas noskatīsies filmu.

  1. Reja, gluži kā Alise Aizspogulijā, nonāk alas iekšienē un raugās savos spoguļatspīdumos. Viņu nomoka jautājums, vai spoguļi atklās, kas ir viņas vecāki.
  2. Negaidītais Rejas, Rena un Pirmā ordeņa vadoņa, kurš līdzinājās krievu Kaščejam Bezsmertnijam, cīņas iznākums.
  3. Gludeklis kā zvaigžņu kuģis.
  4. Mākslinieciski skaistās sarkanās sāls (asins?) līnijas filmas noslēguma cīņā.

 

No 5 zirņiem filmai piešķiru

 

 

Filmas centrālais stāstījums ir par tēlnieka Kārļa Zāles dzīves posmu, kurā tapis Brīvības piemineklis (1920. – 1935. gads). Filmā līdz ar dokumentālajiem kadriem (un tie visi nav tikai par Kārli Zāli) iemontēti mūsdienās uzņemti inscinējumi. No pirmajām skicēm līdz gatavam piemineklim pagāja vairāk kā 10 gadi, un filma lieliski parāda, cik šī grandiozā objekta radīšanas process bijis psiholoģiski smags, nogurdinošs un pilns ar intrigām.

Kāpēc “Ievainotais jātnieks”? Tikai divās īsās filmas epizodēs parādījās zirgi. Vienā epizodē Kārlis Zāle ar zirgu atjāja līdz krogam, lai piedzertos, bet otrā epizodē – viņš piegāja pie zirgiem, kas ganījās pļavā un aizkadra balss mums paskaidroja, ka Kārlim Zālem ļoti patikuši zirgi. Patiesībā nosaukums “Ievainotais jātnieks” vairāk saistās ar divām Brāļu kapu skulptūrām, kuru autors arī ir Kārlis Zāle, bet par Brāļu kapu celtniecību, kas notikusi paralēli(!) Brīvības piemineklim, filmā netika stāstīts.

Kārlis Zāle vai Zālīte? Filmas sākumā tika pieminēts Kārlis Zālīte, kurš bez paskaidrojumiem nākamajos kadros kļuva par Kārli Zāli. Tas manī izraisīja nesaprašanu, tāpēc pēc filmas noskatīšanās internetā sameklēju (un tas nebija wikipedijā) info, ka viņa pilnais vārds bijis Kārlis Zāle – Zālīte. Godīgi atzīšos, ka to iepriekš nezināju.

Filmā bieži vien dzirdamais nesaskan ar redzamo. Piemēram, filmas sākumā, kur tika pieminēts 20-to gadu mākslas virziens Bauhaus, kas radās Vācijā, tika uzskaitīti sarežģīti termini, kurus var saprast tikai cilvēks ar mākslas izglītību. Ja reiz kaut kas tāds tiek pieminēts, tad filmas kadros labāk nerādīt cilvēku, kurš iet pāri koka tiltam, bet raksturot to, par ko tiek stāstīts. Tāpat manī jautājumu - kāpēc? - radīja slēpotāju kadri, kuri paši par sevi bija ļoti labi, bet neklapēja kopā ar Kārļa Zāles sievas vēstules tekstu.

Spēlfilma, kur aktieri nespēlē. Mūsdienās filmētajos materiālos aktieri gandrīz nerunā un neko nopietnu arī nedara. Man pat likās nedaudz smieklīgi, ka Kārlis Zāle to tik vien spēja, kā dziļdomīgi kaut ko pierakstīt blociņā, smēķēt, aplūkot skices, staigāt, sēdēt, pārcilāt ģipša galvas, kā arī vairākos kadros, kaut runa gāja par dažādiem gadiem, apvīlēt vienu un to pašu gipša gabalu.

Satelīta šķīvis 30-tajos gados? Uz filmas beigām, kad strādnieki pagalmā ar kaltiem kaļ akmens bluķus, Kārlis Zāle nostājies ar muguru pret kādas ēkas sienu, kur mājas 2. stāvā redzams satelīta šķīvis.

Brīvības piemineklis. Biju gaidījusi, ka būs sīkāk pastāstīts par visiem Brīvības pieminekļa tēliem. Un kas tad īsti bijis Mildas prototips? Kāpēc par to nekas netika stāstīts? Tikai pieminēts, - varbūt Zāles sieva Anna.

 

No 5 zirņiem filmai piešķiru

 

 

Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.



pārdomas 

Jo lielāka ģimene, jo vairāk pienākumu attiecībā pret tuvajiem.