“Dvēseļu putenis” jāredz katram īstenam latvietim. Tā ir filma, kurā 1. Pasaules karš tiek uzlūkots jauna puiša Artūra Vanaga acīm, priekšplānā izvirzot viņa baiļu, bērnišķā naivuma, pārdzīvojumu, mīlestības un pieaugšanas atspoguļojumu no 16 līdz 21 gada vecumam. Skatītājs kopā ar strēlniekiem tiek ierauts kaujas laukā, līdz sirds dziļumiem izjūtot vīrišķīgo upurēšanos un švīkstošu ložu uzlidojumos dzīvības atdošanu par savu valsti. Un lai arī strēlniekiem jāpiedzīvo smags emocionāls stress, kauju starplaikos viņi neiztiek bez jociņiem, kas liek skatītājam filmas laikā arī pasmaidīt.

Noslēgumā tiek rādīti titri kopā ar autentiskām strēlnieku fotogrāfijām. Diemžēl daļa mūsu pilsētas auditorijas cēlās kājās un gāja no zāles laukā, lai ātrāk tiktu garderobē pēc saviem mēteļiem. Aiz cieņas pret filmas veidotājiem un strēlniekiem, es paliku sēdēt un sev garām principa pēc nevienu nelaidu, kaut viņi izteica pārmetumus, ka uz mums gaida vairāki cilvēki.

No 5 zirņiem filmai piešķiru


Četrpadsmit gadi – laiks, kad tīnis sāk līst laukā no kūniņas, pamazām kļūstot par pieaugušo.

Laiks, kurā uzplaiksnī pirmā mīlestība.

Laiks, kurā rodas nesaskaņas ar pieaugušajiem.

Laiks, kurā draugi ir pirmajā vietā.

Laiks, kurā pieaugšanu apliecina ar smēķēšanu, alkohola lietošanu un bravurīgu izturēšanos.

 

Filma par brīvību un visatļautību, kāda izbaudāma tikai jaunībā.

 

Pirms iešanas uz kino, nolēmu izlasīt grāmatu. Internetā gana saslavēta, bet es nespēju tikt tālāk par pusi. Kaut kā nelasījās. Filma patika daudzreiz labāk. Tomēr neticības moments manī ielauzās. Kā neveikls un kautrīgs četrpadsmitgadīgais “zubris” varēja iefiltrēties pilngadīgu jauniešu bariņā? Tur taču sarunu tēmas pavisam citas.

 

No 5 zirņiem filmai piešķiru

 


Jau agrāk, lasot vai klausoties radošo profesiju pārstāvju, kuru jaunība noritējusi 60-70-tajos gados, intervijas, biju dzirdējusi par Vecrīgas kafejnīcu “Kaza”. Domāju, ka tas ir bijis kafejnīcas patiesais nosaukums. Kā izrādās – nē. Kafejnīca saucās “Sputņiks”, bet tā kā tajā bija viena no tolaik Rīgā retajām kafijas mašīnām “Casino”, jauniešu vidū kafejnīca ieguva iesauku “Kaza”. Un šo ļoti svarīgo faktu diemžēl es nesaklausīju (varbūt palaidu garām) filmā, bet atradu internetā pēc filmas noskatīšanās.

Kafejnīca “Kaza” tolaik bijusi “nepareizo” jauniešu – bohēmistu – galvenā satikšanās vieta. Te tusējās jaunie literāti, fotogrāfi, mākslinieki un mūziķi, kas iespēju robežās interesējās par mākslas dzīvi ārpus PSRS rāmjiem, kopīgi organizēja braucienus uz dažādiem kinofestivāliem, viens otram deva lasīt deficīto ārzemju literatūru, pētīja poļu un čehu mākslas žurnālus. Dokumentālajā filmā tiek dota iespēja pēc 50 gadiem tikties ar vairākiem mūsdienās atzinību ieguvušajiem tā laika kazistiem.

Patika intervēto cilvēku atziņas. Kaut vai Jura Zvirgzdiņa teiktais, ka daudzu 40-gadnieku acīs viņš vairs nesaskata dzirksteli, un daudzi mūsdienu jaunieši 20 gadu vecumā ir jau 40-60 gadīgi.

 

No 5 zirņiem filmai piešķiru

  


Ja nekļūdos, šī ir filmas “Juras laikmeta parks” (Jurassic Park) piektā daļa. Kad vīrs man piedāvāja pievienoties kino apmeklējumam, dēls kategoriski iebilda, sakot, ka es neko nesapratīšu, jo neesmu redzējusi iepriekšējās sērijas. Mieru, tikai mieru. Viss būs saprotams. Lai gan jāatzīstas, ka biju redzējusi filmas 1. daļu (režisors Stīvens Spīlbergs), kas tapusi tālajā 1993. gadā (ak, saldie studentu gadi), pie tam arī to esmu pavisam piemirsusi.

 

Jau četrus gadus izpostīto izklaides parku “Juras laikmeta pasaule”, kas atrodas uz Isla Nublar salas, apsaimnieko brīvībā izkļuvušie dinozauri. Taču salā sāk pamosties vulkāns, apdraudot dinozauru drošību. Rodas pamatots jautājums - kā viņus glābt? Valdība atsakās, atstājot to Dieva ziņā, tāpēc palīdzību piedāvā kāda privāta organizācija, solot dinozaurus pārvietot uz neapdzīvotu salu. Šajā operācijā iesaistās četri galvenie filmas personāži. Viens no tiem - Ouens, kurš pārzina dinozauru uzvedību, tai skaitā, Zilās. Ierodoties uz salas, tiek konstatēts, ka te atrodas daudz karavīru. Izrādās, ka tā saucamā glābšanas operācija, patiesībā ir aizsegs citam vērienīgam plānam, kurā iesaistīta nodevība un nauda.

Filma interesanta. Patika skati ar dinozauriem, kas bēg no vulkāna izvirduma. Bija epizodes, kas nedaudz atgādināja filmu “Nakts muzejā” (esmu redzējusi gan tikai šīs filmas fragmentus). Arī dinozauru cīņa uz pils jumta likās jau agrāk redzēta. Vai tik tā nebija pūķu cīņa kādā multenē? Un vēl viens politisks smīniņš -  protams, ka visplēsīgāko dinozauru izsolē iegādājās neviens cits kā krievs.

No 5 zirņiem filmai piešķiru

 

Ak, jā! Filmai noteikti būs turpinājums.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.



pārdomas 

Kas īsti ir miljonārs? Varbūt ne tas, kurš negodīgi sev izdevīgā laikā un vietā sazadzies, bet tas, kurš iemantojis miljoniem cilvēku sajūsmas un mīlestības.