No 5 zirņiem grāmatai piešķiru

  

 

Grāmatas autors ir zviedru ārsts, kas sen dzirdētas un dažādos avotos lasītas patiesības saliek pa plauktiņiem.

“Izrādās, ka tikai 25% no dzīves ilguma nosaka ģenētika, bet pārējos 75% - dzīvesveids.”

“Mūsu tipiskāko slimību rašanos veicina viens un tas pats faktors – iekaisums… Kopumā ņemot, iekaisumi var izraisīt dažādas slimības – demenci, insultu, infekciju, vēzi, multiplo sklerozi, infarktu, diabētu, parkinsonismu.”

 

Autors grāmatā piedāvā 10 padomus, kā uzlabot dzīvesveidu, stiprinot imūnsistēmu un novēršot iekaisumu veidošanos organismā:

  1. kustības ķermeni atjauno vienmēr neatkarīgi no vecuma un fiziskā stāvokļa;
  2. stress ir tikpat bīstams kā smēķēšana, tāpēc jāatrod brīvais laiks atpūtai;
  3. lai būtu laba veselība, pieaugušajiem jāguļ 7-as stundas;
  4. D vitamīns nepieciešams nervu sistēmai, kaulu stiprumam, hormonu līdzsvaram un imūnsistēmas stiprināšanai, tāpēc vasarā tas jāuzņem ar sauli, bet no rudens līdz pavasarim – ar pārtiku un vitamīniem;
  5. jāēd veselīgi ēdieni;
  6. dienas ieteicamais šķidruma daudzums 1,5 litri;
  7. jākontrolē savs svars, jo aptaukošanās saistīta ar pastiprinātu iekaisumu rašanos;
  8. mutes veselība nodrošina vispārēju veselību, jo asiņojošās smaganās izveidojies iekaisums bojā asinsvadus, palielinot infarkta un insulta risku;
  9. jābūt optimistam, jo, ja rodas kāda problēma, optimists visu savu enerģiju iegulda, lai atrisinātu to, taču pesimists visu enerģiju iegulda, lai uztrauktos un pārdzīvotu, kā rezultātā rada sev iekaisumus;
  10. svarīgi, lai būtu sociālās attiecības un līdzcilvēku atbalsts.

No 5 zirņiem grāmatai piešķiru

  

 

Neliela atkāpe

Mūsdienās nav ieteicams doties uz grāmatnīcu iepirkties, pirms par grāmatu nav izlasītas atsauksmes. Pārāk dārgs pirkums, kas var izrādīties arī ne tik veiksmīgs. Es, diemžēl, šo ieteikumu reti kad praktizēju.

Grāmatu pamanīju jau labu laiciņu atpakaļ. Tā mani piesaistīja ar anotāciju uz pēdējā vāka, jo šķita tāda vilinoša un neparedzama, taču cena atturēja. Šoreiz tā bija ielikta plauktā, kur stāv nocenotās grāmatas ar defektiem, jo cietais vāks nobružājies netīrs. Pie kases vēl nebiju pārliecināta, vai man pirkt pa 16 eiro ar tīru vāku vai pa 10 eiro ar netīru vāku. Apdomājos un sapratu, ka grāmatas saturs jau nemainīsies no tā, kāds būs tās vāks, tāpēc nopirku lētāko variantu. Atnākusi mājās, grāmatas vāku notīrīju ar ziepjūdenī samērcētu drāniņu. Kļuva kā jauna.

……………………

Romāns ir par 34 gadus vecu sievieti Bretu, kuras dzīve pēc mātes nāves sagriežas kājām gaisā. Abi vecākie brāļi tiek pie miljoniem vērtiem mantojumiem, bet Breta, tā vietā lai kļūtu par kosmētikas firmas viceprezidenti un akciju turētāju, paliek tukšā līdz mirklim, kamēr īstenos savus 14 gados sarakstītos dzīves mērķus. Kopš mērķu uzrakstīšanas pagājuši 20 gadi. Viss sen jau mainījies! Kā māte, kuras mīļā meitiņa viņa bijusi, varēja tā izrīkoties? Taču māte meitu pārāk stipri mīlēja un saprata, ka meita ir spējīga uz ko vairāk par bagātu un bezrūpīgu līdzšinējo dzīvi. Un vienīgais, kā meitu varētu sapurināt, bija šis izaicinājums.

Piekritīsiet, ka sievietei bez bērniem, kaut arī viņai jau pāri trīsdesmit, ir daudz reiz vieglāk izmainīt savu dzīves ritmu, realizējot intereses, nekā sievietei, kuras dzīve pakārtota bērniem.

Grāmata viegli lasāma, emocionāla un vietām arī paredzama, kaut sižets veidots netradicionāli. Nedaudz kaitināja pārāk daudz sakritību, kas dzīvē nemēdz notikt.

Lika aizdomāties par saviem bērnības sapņiem. Nekādi grandiozie tie padomijas bērnam, kas ielikts noteiktos valsts politikas rāmjos, jau nebija. Suns, darbs, ģimene un, lai nekad nepiedzīvotu karu.


No 5 zirņiem grāmatai piešķiru

  

 

Pavisam nejauši, ejot garām krievu grāmatu plauktam, Jāņa Rozes grāmatnīcā pamanīju šo dārgumu. Izrādās, ka tā ir trešā (noslēdzošā) daļa populārajiem bestselleriem „Pirms atkal tiksimies” un “Pēc tevis”. Tā kā nebija vēl latviešu tulkojuma, krievu grāmatu bez maksas internetā atradu e-versijā.

Lūisa ierodas Ņujorkā, lai uzsāktu darbu pie turīga biznesmeņa, pieskatot viņa depresīvo sievu Agnesi. Te viss Lūisai ir jauns un neierasts – darba devēju lielais dzīvoklis 5. avēnijā, ģimeni apkalpojošā personāla daudzveidība, braucieni limuzīnā, piedalīšanās krāšņos labdarības pasākumos un ballēs, bagātnieku savstarpējās attiecības... Skan jau skaisti, bet Lūisai visu laiku nākas paturēt prātā, ka viņa ir tikai kalpa lomā. Un lai arī saimnieka sieva Agnese ar Lūisu labi saprotas, saucot viņu par draudzeni, kā vēlāk izrādās, tā nemaz nav, jo glābjot savu ādu, draudzene tiek netaisnīgi nodota.

Līdz ar visām darba lietu nepatikšanām, Lūisai jātiek skaidrībā arī ar savu otru pusīti. Vai tas būs paramediķis Sems, kas palicis Londonā, vai Ņujorkā satiktais Džeiks, kas bezgala līdzīgs mirušajam Vilam.

Lūisa nav mācījusies augstskolā, un viņai nav profesijas, tāpēc visu līdzšinējo dzīvi jaunā sieviete veltījusi citiem, darot to, ko citi vēlas. Būdama Ņujorkā, viņa beidzot saprot, ka vēlas dzīvot priekš sevis un darīt to, kas viņai patīk. Grāmata vēlreiz apliecina, ka cilvēks daudz ko var sasniegt arī bez augstiem izglītības grādiem, ja viņam piemīt tādas rakstura īpašības, kā godīgums, līdzjūtība, draudzīgums un varbūt pat bērnišķīgs naivums.

Grāmatas sākuma daļā šķita, ka nebūs nekas interesants, jo notikumi visu laiku stampājās uz vietas. Un tad nāca vaļā slūžas. Arī burtiskā nozīmē, jo kārtējo reizi šīs autores grāmatu bez sakāpinātām emocijām un asarām nespēju izlasīt. Un šis citāts, domāju, ka liks kaklā kamolu norīt daudziem latviešiem svešumā. “Esot prom tālu no mājām, tu mēģini vienlaicīgi nosēdēt uz diviem krēsliem, bet tava sirds tiek rauta uz pusēm”.

 

P.S. Pilnīgi pieļauju, ka latviešu valodā grāmatai būs nedaudz savādāks nosaukums. Te piedāvāju savu tulkojuma versiju.


No 5 zirņiem grāmatai piešķiru

  

 

Grāmatas “Pirms atkal tiksimies”  turpinājums.

Grāmatu nopirku gandrīz pirms gada. Jāatzīstas, ka īsti nevēlējos pirkt, jo baidījos sabojāt pārāk labo iespaidu par pirmo daļu. Un man pavisam neprasījās turpinājums. Taču dāvanu kartei termiņš ritēja uz galu, un citu piemērotu lasāmvielu tajā mirklī neatradu. Ilgi nevarēju pieķerties. Kad meita to izlasīja, ieliku plauktā un par tās eksistenci aizmirsu. Nejauši grāmatu uzgāju rītā, kad steigšus vācu mantas braucienam uz slimnīcu. Kā vēlāk izrādījās, ļoti laba lasāmviela, lai atslēgtos un aizmirstos par savām veselības nedienām. Lasīju gan ar smaidu uz lūpām, gan asarām birstot.

Pagājuši divi gadi, bet Lūisa vēl joprojām nav tikusi pāri zaudējumam. Pa Vila atstāto naudu viņa padzīvojusi Parīzē un apceļojusi Eiropu, bet tagad mitinās Londonas nemājīgajā dzīvoklītī un strādā lidostas pabā. Lūisai tuvu trīsdesmit, viņa ir vientuļa, jau vairākus mēnešus sastrīdējusies ar ģimeni un vēl joprojām nezina, ko no dzīves vēlas. Skumju mākta, kādu vakaru viņa piedzeras un uzkāpj uz mājas jumta. Kritiens izmaina visu viņa turpmāko dzīvi, jo kā teica paramediķis Sems: “Nekad nevar zināt, kas būs, ja cilvēks nokrīt no liela augstuma.”

 

Citāti

“Bēdām ir savdabīga smaka. Tās ož pēc drēgnām baznīcām ar sliktu ventilāciju un lētiem tējas maisiņiem, pēc vientulīgām maltītēm un cigaretēm, kas izsmēķētas uz balkona salīgi uzrautiem pleciem. Tās ož pēc matu lakas un dezodoranta, šīm mazajām ikdienas uzvarām cīņā ar izmisuma slīkšņu.”

“Dažkārt šķita, ka mēs visi peldam bezgalīgā skumju jūrā, cītīgi slēpjot no citiem, ka viļņi jau šļācas pāri galvai un ūdens smeļas mutē.”

“Tas tēls, ko mēs rādām pasaulei, mēdz krietni vien atšķirties no patiesā… un bēdu mākts cilvēks reizēm pats neizprot savu uzvedību.”

Kad mīļots cilvēks ir miris “tu pamazām aprodi ar šo tukšumu… Tu esi kā bulciņa, kas pārtapusi par virtuli… ar tukšu vidu…”

“Kas nelūdz, tam netiek dots.”

 “Olnīcas nav zivju pirkstiņi, tās nevar uzglabāt saldētavā.”

“Un es nekādi nespēju saprast, kā tas ir iespējams – laist pasaulē bērnu, aprūpēt to un mīlēt, bet tad kādā jaukā dienā, kad viņam ir sešpadsmit gadu, paziņot, ka esi pilnīgi pārgurusi, un nomainīt ārdurvju slēdzeni. Sešpadsmit gadu vecumā vēl ir bērns.”

“Būtībā tīņi ir kā mazi bērni ar hormonu pārprodukciju – gana veci, lai gribētu darīt, ko paši vēlas, bet bez kripatiņas veselā saprāta.”

“Jau biju sapratusi, kas ir pats grūtākais sarunā ar pusaudzi, - viss, ko tu saki, tiek uzklausīts kā padzīvojušas krustmātes vāvuļošana pie kāzu galda.”


Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.



pārdomas 

Cenzdamies būt pieklājīgs, tu citu acīs izskaties pazemīgs. Tas kaitē problēmsituācijās, jo tajās bieži vien uzvar skaļākais un nekaunīgākais.