Vecāku žūrijas grāmata no “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2015. gada kolekcijas”.

No 5 zirņiem grāmatai piešķiru

  

Manā skatījumā grāmata ir laba tikai tad, ja es no tās kaut ko vērtīgu gūstu. “Svina garša” palīdzēja precīzāk izgaršot notikumus, kas risinājušies Latvijā no 1939. līdz 1941. gadam, jo bija nianses, kuras, protams, nezināju. Daudz stāstījusi omīte, taču nebiju spējusi viņas stāstījumu precīzi salikt pa plauktiņiem. Pēc šīs grāmatas izlasīšanas daudz kas kļuva skaidrāks.

Patika katras nodaļas sākumā publicētie fragmenti no tā laika avīzēm. Tādā veidā lasītājs tiek iepazīstināts ar politiskajiem notikumiem, kas aprakstīti sekojošās nodaļas situācijās. Biju pārsteigta, jo dažus avīžu tekstus var attiecināt arī uz padomijas periodu un mūsdienām. Kā teikt – pasaulē viss iet pa riņķi, atkārtojas.

Grāmatas galvenais varonis Matīss ir 24 gadus vecs rīdzinieks, kurš dažādu sagadīšanās apstākļu dēļ tiek ierauts politisko attiecību virpulī. Grāmata veidota kā viņa stāstījums. Teksts viegli lasāms, taču man neviesa pārliecību, ka tik labā valodā varētu runāt vienkāršs melderzellis. Pat neskatoties uz to, ka viņš liels grāmatu lasītājs.

Radās sajūta, ka autors vispirms apkopojis vēsturiskos faktus, bet pēc tam veidojis sižetu tā, lai visi 1939., 1940. un 1941. gada Latvijas politiskie notikumi atspoguļotos galveno grāmatas varoņu dzīvē. Līdz ar to brīžiem nenoticēju stāstījumam, jo pārāk daudz sakritību un notikumu norisinās viņu dzīvē.

Grāmatā aprakstītas situācijas, kurās līdzās mīlestībai, draudzībai, ģimeniskumam un izpalīdzībai sadzīvo divkosība, manipulācija, spekulācija, uzdzīve, nodevība un bailes.

Īpaši aizkustināja pēdējās grāmatas lappuses. Arī mana omīte, tāpat kā grāmatas varonis, stāvējusi pie bedres līdzās ebrejiem un krievu oficieru sievām uz nošaušanu, bet tikai laimīgā kārtā izglābās, jo sākusi kliegt latviešu mēlē, ka esot stāvoklī (toreiz viņa bija gaidībās ar manu tēvu). Un šīs ciešanas 19 gadus vecajai latviešu meitenei vajadzēja piedzīvot tikai tāpēc, ka bija iemīlējusies un precējusies ar nepareizo cilvēku.

 

Citāti

Tekstā pamanīju citātus, kurus varētu attiecināt arī uz mūsdienām.

“Savā zemē pieciest svešiniekus varbūt man izdosies, bet vai varēšu iedzīvoties svešā vietā? Par to neesmu pārliecināts… es palieku savā vietā, bet jūs savā… svešās ūzās var saspiest kuli.”

“Krievs joprojām nav atradis sevi – kamēr smadzenes iestigušas dzimtenes dubļos, acis kāro pēc Rietumu civilizācijas. Arvien grib plesties uz āru, kamēr pašam vidus stāv tukšs. Bet Eiropa par krievu smīn un pat atklāti smejas. Kuram gan tas patiks? Tā nu viņš, nelaimīgs un apvainojies uz visu pasauli, ālējas.”

“Kad tu, pret savu gribu iekritis sūdu bedrē līdz kaklam, zem kājām vairs nejūti pamatu un apdullinošā smaka gāž zemē, ir krietni jāsasprindzinās, lai nostāvētu taisni un saglabātu cieņu vismaz savās acīs.”


Vecāku žūrijas grāmata no “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2015. gada kolekcijas”.

No 5 zirņiem grāmatai piešķiru

  

Dzejoļu grāmatas kopā ar bērniem neesmu lasījusi daudzus gadus, jo manējie no kopālasīšanas vecuma jau izauguši, tāpēc tika dota iespēja atgriezties atmiņās, kad bērni bija vēl mazi. Kaut arī dzejoļi ir ļoti personīgi, un dažos paustās domas man palika neskaidras, tomēr lielākā daļa aprakstīto dzīves situāciju nav gājušas secen arī mūsu ģimenei. Domāju, ka ar saviem bērniem, ja tiem lasītu priekšā šo grāmatu, būtu daudz ko pārrunāt.

Tagad par dzeju kā tādu. Neesmu speciāliste, bet ne visus rakstītos tekstus šajā grāmatā nosauktu par dzejoļiem. Vietām parasts stāstījuma teksts sadalīts dzejas rindās, un par dzeju tas top tikai tad, ja to lasa dzejas ritmā. Bet, ja lasa ar intonāciju kā parastu tekstu, tad tas sanāk parasts stāstījums. Un vēl - man vienmēr nepatiku izraisījuši dzejoļi bez pieturzīmēm. Tas rada šķietamību, ka tādā veidā tiek slēpts interpunkciju analfabētisms.

Patika piedāvātajās ilustrācijās ieliktā doma, asprātība un spēles elementi, taču ilustrāciju tehniskais izpildījums, manuprāt, ir paviršs. Flomāsteru nevienmērīgais klājums rada lieku raibumu un krāsainību, tāpēc kopumā zīmējumi grūti uztverami.

P.S. Apsolos, ka noteikti uzcepšu kūku, kuras recepte un gatavošanas gaita uzzīmēta šajā grāmatā.

 


Riikka Pulkkinen “Patiesība”14.08.2015.

Vecāku žūrijas grāmata no "Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2015. gada kolekcijas".

No 5 zirņiem grāmatai piešķiru

 

Saturiskā ziņā viduvēja grāmata, kuras atrisinājumu varēja paredzēt jau pašā sākumā.

Pēc būtības esmu taisnības cīnītāja, tāpēc neciešu melus un nodevību. Jo nepateiktais un neizstāstītais, bet ilgu gadu garumā noklusētais un turētais noslēpumā, manā skatījumā arī ir meli un nodevība. Tāda netīrības sajūta radās gan pret Elsu (kaut arī viņa uz miršanas gultas), gan pret Marti. Vairākus gadu desmitus abi vecāki no meitas Eleonoras slēpa patiesos iemeslus, kāpēc viņu bērnībā pameta auklīte Ēva, kuru meitene trīs gadu garumā uztvēra gandrīz kā savu otro māti, jo īstā māte lielākoties bija prom semināros, konferencēs un lekcijās.

Uzskatu, ka katram šajā mīlestības trīsstūrī bija sava vaina. Bet visvairāk nosodu Marti, kurš, diemžēl, rīkojās tikpat pārgalvīgi, kā lielākā daļa precētu vīriešu, kas neaizdomājas par sekām. Kā suns, kuram ir divi saimnieki, Marti šaudījās no Elsas pie Ēvas. Vai tiešām visi mākslinieki arī dzīvē ir tik haotiski kā savos darbos? Un rezultātā tika salauztas sirdis visiem trijiem. Un vienam tā sirds bija salauzta tik ļoti, ka salīmēt, saskrūvēt, sacementēt vai arī citādā veidā to sadabūt kopā, vairs nebija iespējams.

Garlaicīgākās teksta daļas grāmatā laidu garām. Labai grāmatai gan to neatļautos. Tracināja, ka vairāki sieviešu personāži tika uzrunāti kā meitene. Tas bieži sajauca galvu. Tomēr daži citāti grāmatā man ļoti patika.

 

Citāti

“Cilvēkam ir iespējams iziet no savas dzīves neatvadoties, nepaskaidrojot iemeslus. Ir iespējams pārkāpt slieksnim, atstāt citus raudam, kliedzam, dienām ilgi guļam uz priekšnama grīdas. Ir iespējams pateikt tiksimies rīt, skaidri zinot, ka tikšanās vairs nekad nebūs.”

“Bērnu realitāte sastāv no sapņiem un rotaļām. Meli tajā ieaužas nemanot. Vai varbūt tieši tāda arī ir cilvēku realitāte. Sapņi, rotaļas, meli.”

“Jaunajiem ir visa pasaule, un viņi to bezbēdīgi šķērdē, jo nepacietībā deg tikt pie citām pasaulēm, arvien jaunām.”

“Tas pieder pie lietas. Mātes savām meitām kļūst par bērniem, bet meitas par auklēm.”

“Cilvēki ir gatavi izturēt nez kādas sāpes, lai tikai iegūtu parastas dienas. Kaut simt. Vai desmit. Vai vienu, ja vairāk netiktu dots. Vienu dienu, kurā varētu piecelties, iziet pa durvīm, pamanīt, kāds ārā laiks, un ieplānot pusdienas vai tikšanos vai tikai lolot nodomu par pastaigu cauri pilsētas centram.”

“Mīlestība ir bezgalīga atbildība par otru.”

 

Grāmatai piešķīru 3 zirņus, bet ceturto mazo zirnīti iedevu par vērtīgajiem citātiem.


No 5 zirņiem grāmatai piešķiru

  

Kad grāmatu pirmo reizi ieraudzīju grāmatnīcas "Zvaigzne ABC" skatlogā, nodomāju, ka tā ir mazu bērnu izzinošā grāmata ar dažādiem skaņas efektiem. Taču tiklīdz iegāju veikalā, sapratu, ka, neskatoties uz grāmatas augsto cenu (ap 40 eiro), man tā noteikti jāiegādājas. Meita jau kopš bērnības aizraujas ar putnu izzināšanu, tāpēc grāmata papildinātu viņas bibliotēku par putniem.

Lai arī zināju, ka internetā pieejami putnu dziesmu ieraksti (http://www.putni.lv/index_balsis.htm), šī grāmata man šķita parocīgāka. Vienīgais žēl, ka grāmatā aplūkotie ir Zviedrijā sastopamie putni, jo autori ir zviedri. Piemēram, gribēju dzirdēt griezes balsi, bet grāmatā tāda putna nav. Vēl man šķiet mīnuss, ka līdzās putniem nav attēli ar olām.

Lai gūtu patiesu informāciju par Latvijas putniem, papildus var izmantot J. Baumaņa un V. Klimpiņa grāmatu "Putni Latvijā". Tajā ir putnu attēli, apraksti un olas. Toties trūkst putnu balsis.

Grāmata "Putnu dziesmas" mūsmājās nolikta uz galda pieejamā vietā, lai ejot garām, rastos vēlme grāmatu pašķirstīt un ieklausīties putnu balsīs. Domāju, ka īpaši tuva šī grāmata kļūs ziemas mēnešos, kad putnu balsis ārpus mājas būs pieklusušas.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.



pārdomas 

Kad cilvēku māc skumjas, bieži vien zīmējumos viņš attēlo sevi alegoriskā veidā. Ne velti psihologi pēc zīmējuma spriež par esošajām problēmām.