No 5 zirņiem grāmatai piešķiru

 

Grāmatu nolēmu izlasīt, jo biju dzirdējusi labas atsauksmes, kā arī grāmatnīcā tā ilgi atradās pirktāko grāmatu topā.

Galvenajiem trim sieviešu personāžiem nav doti vārdi. Iespējams, ka autore tādejādi vēlējās lasītājam pavēstīt, ka jebkura sieviete, kas dzīvojusi padomju laikā, romānā aprakstītās mātes mātes, mātes un meitas dzīvē var saskatīt kādu gabaliņu no sevis. Piemēram, es izdzīvoju daļu no meitas dzīves, jo arī esmu dzimusi 1969. gadā, tikai mēnesi vēlāk.

Tomēr šī bezvārdība man ļoti traucēja romāna sākumā, jo iesākot lasīt katru nākamo nodaļu, bija jāpiedomā, par kuru māti vai meitu tiek stāstīts. Tas tāpēc, ka notika haotiska mētāšanās pa gadiem un notikumiem. Tikai no tā mirkļa, kad māte un meita sāka dzīvot kopā, romānu lasīt kļuva vieglāk, jo abu personāžu stāstījums kļuva secīgs.

Dīvaini tā dzīve iekārtojusies, - jo tu vairāk čubinies ap savu bērnu, jo viņš tevi vairāk atraida. Un pretēji, - jo mazāk izrādi uzmanību, jo bērns vairāk cenšas to iekarot. Tieši šāds mātes – meitas apvērstais attiecību modelis ir aprakstīts romānā. Vecāmāte par savu meitu: “No kurienes viņā radās tas aukstums, ja viņa auga mīlēta un apkopta?...Kur palika tā labā meitene, kas nāca no skolas smaidīga, priekšautiņš tikpat gluds kā no rīta?...Kas bija teicamniece, mūsu prieks un acuraugs. Kur viņa palika?...Tik šausmīga bija tā pirmā reize un visas nākamās reizes pēc pirmās reizes. Kad viņa zvērojošām acīm man tuvojās, atrāva vecās kumodes atvilktni, izgrāba sudraba dakšas un meta man sejā, kliedzot – ienīstu, ienīstu, ienīstu...”

Tomēr nesaprotu, kā māte var atstumt savu bērnu un atteikties to barot ar krūti. Piens ir kā nabassaites turpinājums. Manā skatījumā tā ir tikai tukša atruna, ka visas nelabās domas bērns var pārmantot, dzerot melno pienu. Kā tad ar vecāsmātes pienu? Viņa savu meitu mīlēja un baroja ar krūti, dodot viņai balto pienu, bet, kad meita izauga liela, viņas piens kļuva melns?

Romānā tiek spilgti ilustrēta pakāpeniska mātes saslimšana ar depresiju un atsvešināšanās no līdzcilvēkiem. Viņa nespēj psiholoģiski pārvarēt padomju varas lēmumu, kas liedz piepildīt jaunības sapni – kļūt par zinātnieci ginekoloģijas nozarē. Māte nespēj dzīvē atrast citu mērķi, kas viņā atkal iedegtu prieku. Domāju, ka visvairāk šai sievietei trūka sievietes un vīrieša attiecības. Bez tām viņa izjuta dzīves tukšumu, kuru, diemžēl, nespēja aizpildīt arī bērns. Šī sieviete necīnījās ar sevi, bet padevās nolemtībai. “Nav spēka, neko negribas, pavisam neko…”

 

Daži citāti

 “…manī tikpat mērķtiecīgi plauka naids pret visu šo dubulto un liekulīgo eksistenci, kurā cilvēki bija spiesti spēlēt divas lomas.”

“Ja, lietojot varu, kāds tīko pasauli sagrābt, es labi zinu – viņš neveiksmi cietīs, jo pasaule ir tik smalka un gaistoša, ka ar to nevar rupji rīkoties.”

“Vai jūs ticat dievam?…Man vēl nav iznācis viņu satikt.”

Māte par sevi - “…mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei, tā ir sastingusi…”

Meita par māti -“…kāds tev nozadzis dzīves prieku. Izrāvis no tevis kā no tā zvana mēli. Un tu nevari iezvanīties…”

Meita par padomju laika skolu – “…Vasara likās kā brīvlaišana. No šī paraugcietuma, kurā bija jāiztur vēl tikai gads. Tikai gads.”


No 5 zirņiem grāmatai piešķiru

  
 

16 gadīgu jauniešu pirmā mīlestība, kas aizsākas pamazām. Ar nevainīgu blakus sēdēšanu skolas autobusā, ar komiksu paslepus lasīšanu braucienu laikā un ar kopīgu mūzikas klausīšanos. Mīlas stāsts, kurš apliecina, ka ne vienmēr noteicošā loma divu jaunu cilvēku savstarpējās attiecībās ir ārējam izskatam un ģimenes materiālajai labklājībai. Stāsts par draudzību un mīlestību, kas spēj turēties pretī ne tikai vienaudžu skaudībai un nenovīdībai, bet arī pieaugušo vardarbībai.

Grāmatu iesāku lasīt ar aizrautību, un vienā rāvienā pieveicu divas trešdaļas. Diemžēl pēc tam dažas dienas nebija laika lasīt. Kad lasīšanu atsāku, tik raiti vairs nevedās. Laikam tāpēc, ka pirmās dienas noskaņojums bija jau izgaisis un nedaudz piemirsies.

Es neteiktu, ka šī bija nelaimīga mīlestība, kā to pasniedz grāmatas pirmās rindkopas. Grāmatas pēdējā rindiņā autore gluži ar pirkstu acī neiebaksta, bet liek lasītājam nojaust, ka mīlas stāstam beigas vēl nav.


No 5 zirņiem grāmatai piešķiru

Laba un vērtīga padomu grāmata jauniešiem (vairāk tomēr adresēta sieviešu dzimumam). Pēc runas stila un humora pieskaņas atgādina Bridžitas Džounsas dienasgrāmatu (redzēta gan tikai filma).

Šo grāmatu uzdāvināju savai 17 gadīgajai meitai Ziemassvētkos ar domu, lai viņa beidzot izprot, ka fizioloģiskais briedums vēl neliecina par to, ka cilvēks ir pieaudzis. Pieaudzis cilvēks skaitās tikai tad, kad viņš viens pats bez citu palīdzības spēj sevi aprūpēt, tikt galā ar ķibelēm un pieņemt svarīgus lēmumus. Vārdu sakot – māk izdzīvot.

Mana “pieaugusī” meita pēc pusaudžu/vecāku strīdiem vairākkārtīgi izteikusies, ka pabeidzot vidusskolu, ies no mums prom un īrēs dzīvokli. Uz jautājumu: “Kas par dzīvokli maksās?”, viņa nedomājot atbildēja: “Jūs!” Tā, diemžēl, nav pieauguša cilvēka cienīga atbilde. Un te ir jāpiekrīt autorei, kura jauniešiem atgādina, ka: 

* vecāki nav bankomāti;

* vecāki nav apkopējas tajā vietā, kuru viņi uzskata par savām mājām, bet jaunietis par pagaidu mitekli, kur var ierasties bez brīdinājuma un uzvesties, kā ienāk prātā;

* vecāki nav cilvēki, kuriem jātiek galā ar jaunieša kļūdu sekām;

* vecāki nav šķērslis jaunieša dzīvē.

Lai veicas pieaugšanā!


No 5 zirņiem grāmatai piešķiru

  
 

“Nekam nav jēgas… Tāpēc nav vērts neko darīt…” – ar šo atziņu kāds 14 gadus vecs zēns pamet skolu. Pārējie klases biedri nolemj viņam pierādīt, ka jēga pastāv. Pierādīšanas process ilgst vairākus mēnešus. Sākumā tas ir ne pārāk sāpīgs, taču pakāpeniski uzņem apgriezienus, pārkāpjot sabiedrībā pieņemtās morāles normas. Un grāmatas beigās katrs lasītājs var pārdomāt, kāda galu galā ir jēga - materiāla vai garīga.

Smaga grāmata, taču aizrauj, jo nevar prognozēt, kā atrisināsies situācija.

Grāmatas anotācijā rakstīts, ka dažās valstīs šo grāmatu bērniem aizliedza lasīt. Savam 13 gadus vecajam puikam, protams, ka to nedošu, bet 17 gadīgajai meitai – ieteikšu izlasīt.

“Ja nodzīvosit līdz astoņdesmit gadiem, jūs būsit nogulējuši trīsdesmit gadus, gājuši skolā un pildījuši mājasdarbus vairāk kā deviņus gadus un strādājuši nepilnus četrpadsmit gadus. Tā kā vairāk nekā seši gadi jums būs pagājuši kā mazuļiem un rotaļājoties un pēcāk būs jāpavada vismaz divpadsmit gadi uzkopjot, taisot ēst un pieskatot bērnus, dzīvošanai jums atliek ne vairāk kā deviņi gadi… Un tad jums patīkas tērēt tos deviņus gadus, izliekoties, ka jums ir panākumi bezjēdzīgā teātrī (piebilde: domāta dzīve), kad tā vietā var šos deviņus gadus izbaudīt jau tūlīt.” Un ko Jūs atbildētu uz šādu 14 gadus veca puiša teikto?


Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.



pārdomas 

Kad cilvēku māc skumjas, bieži vien zīmējumos viņš attēlo sevi alegoriskā veidā. Ne velti psihologi pēc zīmējuma spriež par esošajām problēmām.