No 5 zirņiem piešķiru

Laba un vērtīga padomu grāmata jauniešiem (vairāk tomēr adresēta sieviešu dzimumam). Pēc runas stila un humora pieskaņas atgādina Bridžitas Džounsas dienasgrāmatu (redzēta gan tikai filma).

Šo grāmatu uzdāvināju savai 17 gadīgajai meitai Ziemassvētkos ar domu, lai viņa beidzot izprot, ka fizioloģiskais briedums vēl neliecina par to, ka cilvēks ir pieaudzis. Pieaudzis cilvēks skaitās tikai tad, kad viņš viens pats bez citu palīdzības spēj sevi aprūpēt, tikt galā ar ķibelēm un pieņemt svarīgus lēmumus. Vārdu sakot – māk izdzīvot.

Mana “pieaugusī” meita pēc pusaudžu/vecāku strīdiem vairākkārtīgi izteikusies, ka pabeidzot vidusskolu, ies no mums prom un īrēs dzīvokli. Uz jautājumu: “Kas par dzīvokli maksās?”, viņa nedomājot atbildēja: “Jūs!” Tā, diemžēl, nav pieauguša cilvēka cienīga atbilde. Un te ir jāpiekrīt autorei, kura jauniešiem atgādina, ka: 

* vecāki nav bankomāti;

* vecāki nav apkopējas tajā vietā, kuru viņi uzskata par savām mājām, bet jaunietis par pagaidu mitekli, kur var ierasties bez brīdinājuma un uzvesties, kā ienāk prātā;

* vecāki nav cilvēki, kuriem jātiek galā ar jaunieša kļūdu sekām;

* vecāki nav šķērslis jaunieša dzīvē.

Lai veicas pieaugšanā!


No 5 zirņiem piešķiru

  
 

“Nekam nav jēgas… Tāpēc nav vērts neko darīt…” – ar šo atziņu kāds 14 gadus vecs zēns pamet skolu. Pārējie klases biedri nolemj viņam pierādīt, ka jēga pastāv. Pierādīšanas process ilgst vairākus mēnešus. Sākumā tas ir ne pārāk sāpīgs, taču pakāpeniski uzņem apgriezienus, pārkāpjot sabiedrībā pieņemtās morāles normas. Un grāmatas beigās katrs lasītājs var pārdomāt, kāda galu galā ir jēga - materiāla vai garīga.

Smaga grāmata, taču aizrauj, jo nevar prognozēt, kā atrisināsies situācija.

Grāmatas anotācijā rakstīts, ka dažās valstīs šo grāmatu bērniem aizliedza lasīt. Savam 13 gadus vecajam puikam, protams, ka to nedošu, bet 17 gadīgajai meitai – ieteikšu izlasīt.

“Ja nodzīvosit līdz astoņdesmit gadiem, jūs būsit nogulējuši trīsdesmit gadus, gājuši skolā un pildījuši mājasdarbus vairāk kā deviņus gadus un strādājuši nepilnus četrpadsmit gadus. Tā kā vairāk nekā seši gadi jums būs pagājuši kā mazuļiem un rotaļājoties un pēcāk būs jāpavada vismaz divpadsmit gadi uzkopjot, taisot ēst un pieskatot bērnus, dzīvošanai jums atliek ne vairāk kā deviņi gadi… Un tad jums patīkas tērēt tos deviņus gadus, izliekoties, ka jums ir panākumi bezjēdzīgā teātrī (piebilde: domāta dzīve), kad tā vietā var šos deviņus gadus izbaudīt jau tūlīt.” Un ko Jūs atbildētu uz šādu 14 gadus veca puiša teikto?


Vecāku žūrijas grāmata no “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2015. gada kolekcijas”.

No 5 zirņiem piešķiru

  

Manā skatījumā grāmata ir laba tikai tad, ja es no tās kaut ko vērtīgu gūstu. “Svina garša” palīdzēja precīzāk izgaršot notikumus, kas risinājušies Latvijā no 1939. līdz 1941. gadam, jo bija nianses, kuras, protams, nezināju. Daudz stāstījusi omīte, taču nebiju spējusi viņas stāstījumu precīzi salikt pa plauktiņiem. Pēc šīs grāmatas izlasīšanas daudz kas kļuva skaidrāks.

Patika katras nodaļas sākumā publicētie fragmenti no tā laika avīzēm. Tādā veidā lasītājs tiek iepazīstināts ar politiskajiem notikumiem, kas aprakstīti sekojošās nodaļas situācijās. Biju pārsteigta, jo dažus avīžu tekstus var attiecināt arī uz padomijas periodu un mūsdienām. Kā teikt – pasaulē viss iet pa riņķi, atkārtojas.

Grāmatas galvenais varonis Matīss ir 24 gadus vecs rīdzinieks, kurš dažādu sagadīšanās apstākļu dēļ tiek ierauts politisko attiecību virpulī. Grāmata veidota kā viņa stāstījums. Teksts viegli lasāms, taču man neviesa pārliecību, ka tik labā valodā varētu runāt vienkāršs melderzellis. Pat neskatoties uz to, ka viņš liels grāmatu lasītājs.

Radās sajūta, ka autors vispirms apkopojis vēsturiskos faktus, bet pēc tam veidojis sižetu tā, lai visi 1939., 1940. un 1941. gada Latvijas politiskie notikumi atspoguļotos galveno grāmatas varoņu dzīvē. Līdz ar to brīžiem nenoticēju stāstījumam, jo pārāk daudz sakritību un notikumu norisinās viņu dzīvē.

Grāmatā aprakstītas situācijas, kurās līdzās mīlestībai, draudzībai, ģimeniskumam un izpalīdzībai sadzīvo divkosība, manipulācija, spekulācija, uzdzīve, nodevība un bailes.

Īpaši aizkustināja pēdējās grāmatas lappuses. Arī mana omīte, tāpat kā grāmatas varonis, stāvējusi pie bedres līdzās ebrejiem un krievu oficieru sievām uz nošaušanu, bet tikai laimīgā kārtā izglābās, jo sākusi kliegt latviešu mēlē, ka esot stāvoklī (toreiz viņa bija gaidībās ar manu tēvu). Un šīs ciešanas 19 gadus vecajai latviešu meitenei vajadzēja piedzīvot tikai tāpēc, ka bija iemīlējusies un precējusies ar nepareizo cilvēku.

 

Citāti

Tekstā pamanīju citātus, kurus varētu attiecināt arī uz mūsdienām.

“Savā zemē pieciest svešiniekus varbūt man izdosies, bet vai varēšu iedzīvoties svešā vietā? Par to neesmu pārliecināts… es palieku savā vietā, bet jūs savā… svešās ūzās var saspiest kuli.”

“Krievs joprojām nav atradis sevi – kamēr smadzenes iestigušas dzimtenes dubļos, acis kāro pēc Rietumu civilizācijas. Arvien grib plesties uz āru, kamēr pašam vidus stāv tukšs. Bet Eiropa par krievu smīn un pat atklāti smejas. Kuram gan tas patiks? Tā nu viņš, nelaimīgs un apvainojies uz visu pasauli, ālējas.”

“Kad tu, pret savu gribu iekritis sūdu bedrē līdz kaklam, zem kājām vairs nejūti pamatu un apdullinošā smaka gāž zemē, ir krietni jāsasprindzinās, lai nostāvētu taisni un saglabātu cieņu vismaz savās acīs.”


Vecāku žūrijas grāmata no “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2015. gada kolekcijas”.

No 5 zirņiem piešķiru

  

Dzejoļu grāmatas kopā ar bērniem neesmu lasījusi daudzus gadus, jo manējie no kopālasīšanas vecuma jau izauguši, tāpēc tika dota iespēja atgriezties atmiņās, kad bērni bija vēl mazi. Kaut arī dzejoļi ir ļoti personīgi, un dažos paustās domas man palika neskaidras, tomēr lielākā daļa aprakstīto dzīves situāciju nav gājušas secen arī mūsu ģimenei. Domāju, ka ar saviem bērniem, ja tiem lasītu priekšā šo grāmatu, būtu daudz ko pārrunāt.

Tagad par dzeju kā tādu. Neesmu speciāliste, bet ne visus rakstītos tekstus šajā grāmatā nosauktu par dzejoļiem. Vietām parasts stāstījuma teksts sadalīts dzejas rindās, un par dzeju tas top tikai tad, ja to lasa dzejas ritmā. Bet, ja lasa ar intonāciju kā parastu tekstu, tad tas sanāk parasts stāstījums. Un vēl - man vienmēr nepatiku izraisījuši dzejoļi bez pieturzīmēm. Tas rada šķietamību, ka tādā veidā tiek slēpts interpunkciju analfabētisms.

Patika piedāvātajās ilustrācijās ieliktā doma, asprātība un spēles elementi, taču ilustrāciju tehniskais izpildījums, manuprāt, ir paviršs. Flomāsteru nevienmērīgais klājums rada lieku raibumu un krāsainību, tāpēc kopumā zīmējumi grūti uztverami.

P.S. Apsolos, ka noteikti uzcepšu kūku, kuras recepte un gatavošanas gaita uzzīmēta šajā grāmatā.

 


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt un izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko


Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.



pārdomas 

 

Cilvēkam raksturīgs bīties un izvairīties no nezināmā. Kas bijību pārvar, tas, gluži kā datorspēlē, pāriet uz nākamo līmeni.