Man nesaprotamā zinātne

Dēls uzrakstīja zinātniski pētniecisko darbu programmēšanā par algoritmiem un palūdza, lai palīdzu to pareizi noformēt. Lasīju, laboju kļūdas, bet neko nesapratu. Arī tā gadās.


Autoru diena

Apgāds “Zvaigzne ABC” šogad autorus uzaicināja uz Nacionālā teātra izrādi “Katls” (vērtējumu lasīt šeit), jo tā veidota pēc šajā izdevniecībā izdotās grāmatas motīviem.

 

Uz ko mēs ejam?

Mūsu vecvecvecāki dzīvoja saskaņā ar dabu un amatu prasmi. Katrā ģimenē bija tādi, kas pārzināja augu ārstniecības spējas; apstrādāja linu un vilnu, aužot, šujot, adot un tamborējot dažādus apģērbus; gatavoja garšīgu maltīti no pašu audzētiem labumiem; pieņēma dzemdības; audzināja bērnus; būvēja ēkas un gādāja par mājlopiem. Diemžēl ar katru paaudzi šīs prasmes tika nodotas arvien mazākā daudzumā.

Mūsu bērni dzīvo saskaņā ar tehnoloģiju un patērētāju prasmi. Visu, kas dzīvē nepieciešams, iegādājas ar interneta palīdzību, jo nav ne mazākās vēlmes tērēt laiku, lai kaut ko izgatavotu paši. Uz ko mēs ejam?


Kārtējā tipogrāfijas meklējumā

Apmeklēju nu jau trešo tipogrāfiju, lai uzzinātu, cik viņi prasa par galda spēles izgatavošanu. Jāatzīst, ka tas prieks nav lēts. Protams, ka no trijiem piedāvājumiem izvēlēšos lētāko variantu.


Galda spēles izgatavošanas pēdējais posms

Galda spēles izgatavošana, ja tas tiek darīts pirmo reizi, nemaz nav tik viegls un ātrs process. Veicu spēles sastāvdaļu apstrādi pirms nodošanas tipogrāfijā.


Atmiņas

Kopā ar dēlu aizbraucu uz kārtējo (gada laikā jābrauc 2-as reizes) dzirdes pārbaudi Latvijas Bērnu dzirdes centrā. Gaidot rindu, raudzījos uz mazuļiem, kas priecīgi spēlējās gaitenī uzstādītajā plastmasas namiņā. Pirms vairāk kā desmit gadiem arī mani bērni tāpat te spēlējās. Līdzās namiņam stāv plastmasas galdiņš ar soliņiem. Dēls te, gaidot savu rindu pie ārstes, pildīja bērnudārzā un pirmajās klasēs uzdotos mājas darbus. Tagad tas galdiņš viņa ceļgalu līmenī. Nedaudz skumji palika. Vasarā būs pēdējā reize pirms 18 gadu vecuma, kad šurp brauksim.


Skumjais noskaņojums

Diena, kurā neredzēju dzīves jēgu. Visu dienu vēlējos pavadīt tikai gultā. Iespējams, ka vakardienas notikumu iespaidā no pārdzīvojumiem sāpēja vēders.


Novērotā stunda

2017. gadā Izglītības ministrija izdomāja jaunu veidu, kā pamocīt skolotājus, proti, katra izglītības iestāde tagad veic pedagoga profesionālās darbības novērtēšanu, piešķirot tam 1., 2. vai 3. pakāpi. Šīs pakāpes dod nelielu piemaksu pie algas, kas katrā skolā atšķiras. Piemēram, mūsu skolā par 3. (augstāko) pakāpi pedagogam mēnesī pie algas pieliek 30 eiro. Tā kā man šī summa likās pārāk pazemojoša, uz pakāpes novērtēšanu ilgu laiku nepieteicos. Tomēr kolēģei pagājušā gada nogalē kaut kādā veidā izdevās mani pārliecināt.

Novadīju šodien vienu tādu stundu, kuru vēroja pārstāve no skolas vadības. Kopā ar 7. klases skolēniem, izmantojot lineālu, konstruējām cilvēka figūru. Kad stunda beidzās, novērotāja sarāja skolēnus (tajā momentā arī es sajutos sarāta), ka viņi esot bijuši pārāk skaļi un tādā veidā iegāzuši(!) skolotāju, tas ir, mani. Es gan pēc šīs stundas paliku citādās domās. Man šķiet, ka stunda bija samērā normāla, jo mēs visi aktīvi strādājām, un skolēni, iejutušies brīvā darba atmosfērā, godīgi pauda savas emocijas gan par to, kas izdevās, gan par to, kas nesanāca.

Izskatās, ka man tagad tos 30 eiro neredzēt kā savas ausis. Protams, ka tas mani tik ļoti neuztrauc, kā mana, patiesi no sirds, veiktā darba novērtējums. Varbūt vainīgs 13. datums?


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt un izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko


Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.



pārdomas 

Ģimeni satuvina kopīgas rotaļas, paražas un pasākumi.