Sniegbaltītes zābaciņš

24.06.2014.

Pasaku, kuru tev tūlīt pastāstīšu, dzirdēju, kad biju pavisam maza meitene. Toreiz Ziemassvētkos līdz ar piparkūku un egļu smaržu mūsu mājā ienāca brīnums. Tas ienāca agri no rīta, līdzko atvēru ārdurvis. Tu droši vien pasmaidīsi un teiksi, ka brīnumam nav kāju, un tas nekur nevar ienākt. Bet mūsu brīnums staigāja, jo pie ārdurvīm bija atstājis glītu auduma zābaciņu, pie tam - pilnu ar gardumiem. Kad pēdējais gardums ieceļoja manā mutē, zābaciņa purngalā atradu salocītu papīra lapiņu. Grasījos līdz ar krāsainajiem konfekšu papīrīšiem to izsviest atkritumu kastē, taču manu uzmanību piesaistīja melnie ķeburi, kas noklāja papīra lapiņu no vienas malas līdz otrai. Kā vēlāk noskaidroju, tie bija burti. Lasīt vēl nemācēju, tāpēc palīdzību lūdzu māmiņai. Tā bija pirmā reize, kad dzirdēju pasaku par Sniegbaltītes zābaciņu.

 


1. Zaķēns, Ruksītis un Vāverīte veļ sniega bumbas un priecājas. 

Zaķēns: „Ir tik jautri lēkāt pa sniegu. Jāpasauc pulkā Rūķītis Sarkanbiksītis.”

Ruksītis: „Viņš jau vairākas dienas nav redzēts.”

Vāverīte: „Aiziesim līdz viņa mājiņai un paskatīsimies, vai nav saslimis.”


1.

Dzīvoja vecītis ...


1.

No olas izšķīlās mazs Pīlēns. Viņš kādu laiciņu pasēdēja čaumalas gabaliņā, bet drīz vien sāka garlaikoties.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.




pārdomas 

 

Bērni veido interesantāku un pilnvērtīgāku pieaugušo dzīvi.