Kad meitas divdesmit pirmā dzimšanas diena ar draugiem bija jau nosvinēta, kārta pienāca pašiem tuvākajiem. Nolēmu, ka noorganizēšu nelielu ģimenes konkursiņu, kas būs veltīts jubilārei. Sagatavoju 21-u jautājumu (atbilstoši svinamajam gadu skaitam) par meitas piedzimšanu un pirmo dzīves gadu. Pēc tik ilga laika visu varēju atcerēties, pateicoties 1998. un 1999. gadā rakstītajai meitas dienasgrāmatai.

Jautājumi tika uzdoti visiem dalībniekiem pēc kārtas. Ja kāds atbildēja nepareizi, tad nākamajam nācās atbildēt uz to pašu jautājumu. 

 

Te būs mani uzdotie jautājumi iedvesmai.

  1. Kādā nedēļas dienā piedzima?
  2. Cikos piedzima? (piedāvāju četrus variantus)
  3. Cik smaga bija, kad piedzima?
  4. Cik gara bija, kad piedzima?
  5. Kāda rotaļlieta bija paņemta līdzi uz dzemdību namu? (piedāvāju četrus variantus)
  6. Cik dienas bija pagājušas, kad varēja no slimnīcas doties uz mājām?
  7. Kā nokļuva līdz mājām?
  8. Cik dienas bija veca, kad pirmo reizi tika vannota?
  9. Kādā krāsā bija ratiņi?
  10. Cik dienas bija veca, kad pirmo reizi tika izvesta ārā ratiņos?
  11. Cik ilgi pirmajā reizē tika vizināta ratiņos?
  12. Cik svēra pēc viena mēneša?
  13. Cik gara bija paaugusies pēc viena mēneša?
  14. Cik reizes dienā pirmo mēnešu laikā tika barota ar mātes pienu?
  15. Kāda bija mīļākā muzikālā mantiņa, ko uzdāvinājām viena mēneša jubilejā?
  16. Cik mēnešus vecu aizvedām uz Bobata terapiju (vingrošanu)?
  17. Kāds bija pirmais biezenītis, ko no veikalā pirktās burciņas nogaršoja 4-u mēnešu vecumā?
  18. Kādu grāmatiņu oma un opis uzdāvināja pirmajā vārda dienā?
  19. Cik mēnešos parādījās pirmais zobiņš?
  20. Cik mēnešos sāka teikt: “Ada, Ada” un “mamma”?
  21. Cik mēnešos pirmo reizi brauca ar vilcienu uz Rīgu?

Četrpadsmit gadi – laiks, kad tīnis sāk līst laukā no kūniņas, pamazām kļūstot par pieaugušo.

Laiks, kurā uzplaiksnī pirmā mīlestība.

Laiks, kurā rodas nesaskaņas ar pieaugušajiem.

Laiks, kurā draugi ir pirmajā vietā.

Laiks, kurā pieaugšanu apliecina ar smēķēšanu, alkohola lietošanu un bravurīgu izturēšanos.

 

Filma par brīvību un visatļautību, kāda izbaudāma tikai jaunībā.

 

Pirms iešanas uz kino, nolēmu izlasīt grāmatu. Internetā gana saslavēta, bet es nespēju tikt tālāk par pusi. Kaut kā nelasījās. Filma patika daudzreiz labāk. Tomēr neticības moments manī ielauzās. Kā neveikls un kautrīgs četrpadsmitgadīgais “zubris” varēja iefiltrēties pilngadīgu jauniešu bariņā? Tur taču sarunu tēmas pavisam citas.

 

No 5 zirņiem filmai piešķiru

 

Trīs draugu savstarpējais kašķis sākas tad, kad viens no viņiem – Seržs – nopērk 30 000 eiro vērtu baltu gleznu ar baltām svītrām. Marks viņu mēģina pārliecināt, ka tas ir “sūds”, bet Ivans, būdams tolerants, lavierē starp abiem draugiem, cenzdamies strīdu izlīdzināt. Tomēr tā baltā glezna draugus neliek mierā visu izrādes laiku.

Bet varbūt vainīga nemaz nav glezna? Varbūt 15 gadus ilgajās draugu attiecībās iestājusies krīze, jo viņi negrib vai arī vairs nemāk viens otru pieņemt tādu, kāds tas ir.

Savdabīgs akcents izrādes laikā ir bungu ritmi, kas paspilgtina situācijas, aktieru domas un brīžiem pat uzbāzīgi pārdārdina runātāja teikto.

No 5 zirņiem izrādei piešķiru

   

Par abām māsām – vijolnieci Kristīni Balanas un čellisti Margaritu Balanas – uzzināju pirms kāda gada vai diviem, kad pavisam nejauši, “pāršķirstot” ar pulti TV programmas, uzgāju raidījumu, kur tika stāstīts par talantīgajām latviešu mūziķēm. Tas arī bija galvenais iemesls, kāpēc uz šo koncertu iegādājos biļeti.

Koncerts sadalīts divās daļās.

Pirmajā daļā skan Johanesa Brāmsa mūzika, kurai īsti nav saistības ar kino, jo tā uzrakstīta tad, kad vēl kino nemaz nav bijis. Tas ir stāsts par cilvēka dzīves posmiem (dzimšana, jaunība, briedums, nāves priekšnojautas), kas papildināts ar video projekcijām. Neteiksim, ka biju sajūsmā par šo mūziku, jo arī 100 un vairāk gadus vecās grāmatās ir lasāmgabali, kas šķiet novecojuši un ne tik saistoši mūsdienām.

Otrā daļa gan izraisīja sajūsmu, jo tā patiešām tika veltīta kino. Tik emocionāli, piesātināti un virtuozi, ka vienā brīdī spēja mani pat saraudināt.

Brīžiem koncerta laikā aizvēru ciet acis, lai manas sajūtas, ko uztvēru ar dzirdi, nespētu ietekmēt tas, kas tika rādīts uz ekrāna.

No 5 zirņiem koncertam piešķiru

 

Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.



pārdomas 

Jo lielāka ģimene, jo vairāk pienākumu attiecībā pret tuvajiem.