No 5 zirņiem piešķiru

 

Pirms kāda laika, pētot Nacionālā teātra repertuāru pamanīju, ka tiek gatavots jauniestudējums “Puika, kurš redzēja tumsā”. Īsti nesapratu, kādai auditorijai izrāde domāta, tāpēc tad, kad uzzināju par šīs pašas autores izdoto grāmatu, nolēmu to iegādāties un izlasīt.

Grāmata domāta gan bērnu un pusaudžu, gan pieaugušo auditorijai. Cik noprotu, stāsts balstīts uz patiesiem notikumiem, kas norisinājušies deviņdesmitajos gados. Kādam neredzīgam pārim piedzimis redzīgs dēls Jēkabs, ko māte mīļvārdā sauc par Murīti, jo tā bērnībā sauca viņas kaķi. Zēnam jau kopš dažu gadu vecuma nākas rūpēties ne tikai par sevi, bet arī par vecākiem. Māte savā stāstījumā piemin: “Viņš vispār ļoti ātri dabūja pieaugt, jā, viņš man vienreiz pat pajautāja – nemaz ne tik sen -, kā tad īsti ir, kas tad viņam skaitās tā pieaugšana, ja viņam jau ir nācies piedzimt pieaugušam.”

Stāsts par zēnu, kurš dzīvoja neierastā vidē, izjuta naudas trūkumu, ilgstoši bija vientuļš un nesaprasts. Stāsts par zēnu, kurš bija piekusis no gadu gaitā uzkrautās atbildības nastas un rūpēm. Bet viņš to visu smagumu nesa uz saviem pleciem, jo kā pats apgalvoja: “Es esmu labs puika.”

Pēc grāmatas izlasīšanas nolēmu, ka uz izrādi noteikti aiziešu kopā ar dēlu, jo neticu, ka spēšu viņu pārliecināt izlasīt šo stāstu.

 

P.S. Grāmata, manā skatījumā, ir neadekvāti dārga. Pelēcīgs, sliktas kvalitātes papīrs; plāni vāki; līmētas lapas; izlasāma vienā dienā un cena vairāk kā 10 eiro.


Saturiski viegla un uz aktierspēli balstīta komēdija par puķu pārdevēju Elīzu Dūlitlu, kuras izrunas dialektu un manieres sešu mēnešu laikā cenšas izlabot fonētikas profesors (vecpusis) Higinss. Viņš ar draugu saderējis, ka augstākās sabiedrības pasākumā neviens nespēs atklāt Elīzas patieso izcelsmi un sociālo stāvokli. Taču kas ar jauno sievieti notiks, kad sešu mēnešu eksperiments beigsies? Vai viņa vēlēsies atteikties no aristokrātiskās dzīves un atgriezties nabadzībā?

Īsti nenoticēju Elīzas un profesora mīlestībai. Drīzāk no Elīzas puses tas bija kā patvēruma meklējums, savukārt profesors pildīja tēva lomu, jo bija vienīgais cilvēks, kas izrādīja kaut mazāko interesi un rūpi par Elīzu.

Viena no centrālajām skatuves iekārtojuma mēbelēm ir klavieres, pie kurām piesēžas uzspēlēt pieci izrādes aktieri. Labs pārsteigums.

Vēlējos noskaidrot, kāpēc izrādes nosaukums “Pigmalions”, ja šis vārds izrādē nemaz neizskan. Leģenda vēsta, ka grieķu tēlnieks Pigmalions izveidoja ļoti skaistu un sievišķīgu meitenes skulptūru - Galateju, kurā pats iemīlējās, tāpēc lūdza mīlas dievieti Afrodīti atdzīvināt akmens skulptūru. 

No 5 zirņiem piešķiru

 


Luga veidota pēc komēdijas “Četrdesmit karāti” motīviem. Karāti, kā zināms, tiek pieminēti, runājot par dārgakmeņu vērtību. Jo vairāk karātu, jo dārgakmeņu slīpējums precīzāks un mirdzums dzidrāks. Šajā lugā karāti salīdzināti ar sievietes gadiem.

Lugas galvenā varone Liza savos četrdesmit gados izstaro vieglumu, valdzinājumu un jauneklību. Viņai ir darbs nekustamo īpašumu birojā, divas neizdevušās laulības, 17 gadus veca meita un māte, kas meitu un mazmeitu kāro izprecināt. Šo trīs sieviešu ikdienā ienāk trīs vīrieši. Precīzāk divi, jo Lizas pirmais vīrs, kaut viņi šķīrušies pirms 20 gadiem, ir biežs viesis Lizas mājā.

Luga mēģina lauzt sabiedrībā pieņemtos stereotipus, ka laulātajam pārim jābūt daudz maz līdzvērtīgā vecumā. 20 gadu starpība uz vienu vai otru pusi, – vai tas ir pieļaujams?

No 5 zirņiem piešķiru

Prieks, ka Ogres Tautas teātris mani kārtējo reizi patīkami pārsteidzis. Novēlu, lai šī izrāde iegūtu amatierteātru skates galveno balvu. 


Kāds skaitās labs koncerts? Tāds, kura laikā gūsti garīgu baudu, tāds, kura laikā vari dziedāt līdzi vai tāds, kura laikā atslēdzies, domājot savas domas.

Koncerta galvenā tēma – māte un mātes mīlestība. Vai nu dziesmas bija pārāk lēnas, sentimentālas un vienveidīgas, vai nu man noskaņojums nebija atbilstošs, bet koncerta lielāko daļu lidinājos savās domās, laizdama šo to no dzirdētā gar ausīm. Kaut kā atmiņā atausa mani mūzikas skolas gadi. Skatījos, kā Rolands (viens no pavadošās grupas mūziķiem) spēlē sintezatoru un atcerējos, kā, mācoties mūzikas skolā, apbrīnoju viņa muzikālo dzirdi (solfedžo stundās perfekti rakstīja diktātus) un fantastisko klavierspēli.

No 5 zirņiem piešķiru

 


Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.



pārdomas 

Grāmatu pirkšana Latvijā sāk kļūt jau par bagātnieku privilēģiju.