Sirreāla pasaka pieaugušajiem par vieglprātīgu dēkaini Pēru Gintu, kas alkst pēc piedzīvojumiem tālās zemēs un, būdams vājas gribas cilvēks, viegli iesaistās jaunās attiecībās ar sievietēm. Ik pa laikam līdzās galvenajam varonim izrādē parādās divi būtiski personāži. Viens no tiem – briedis, kas, manuprāt, asociējas ar Pēra Ginta sapņiem un darbojas kā vīrieša dzinējspēks. Otrs - Nāve, kas attēlota kā komiskais varonis, kura parādīšanās uz skatuves izraisa nevis satraukumu, bet smieklus. Un lai cik tas nešķistu dīvaini, Nāve palīdz atrisināt sarežģītās situācijas, kurās Pērs Gints spējis iekulties.

Baletu noskatījos ar aizrautību gan patīkamās mūzikas, gan spilgto skatuves tēlu dēļ. Domāju, ka manas emocijas paspilgtināja arī tas, ka esmu apmeklējusi Edvarda Grīga muzeju un pabijusi Norvēģijā pie Troļļu sienas, kur abās ceļa pusēs slejas augsti, pelēcīgi kalni, radot iespaidu, ka esi starp tiem iespiests. Tieši tādu pašu Troļļu sienu saskatīju arī skatuves noformējumā, jo abās skatuves pusēs slējās tumši pelēks fons. Baleta spožākā aina arī saistīta ar troļļiem. Skatītājus patīkami šokēja ne tikai troļļu vizuālais izskats, bet arī orķestra un kora kopīgais skanējums.

Noslēgumā uzdevu sev jautājumu: “Kāds bija izrādes vēstījums?” Un tad es iedomājos, ka patiesībā Pērs Gints ir mūsu pašu Sprīdītis, kas nonāk pie atziņas, ka laime ir tur, kur mājas un, kur tevi mīl un gaida. Tikai viens to saprata esot vēl jauns, bet otrs - sirmā vecumā.

No 5 zirņiem izrādei piešķiru


Ivanovs kādreiz bija jautrs un enerģijas pārpilns vīrietis, kas skrēja dzīvei pa priekšu, nesdams uz saviem pleciem pārāk lielu nastu, līdz no smaguma “salauza muguru”, vienā mirklī sagraujot visus dzīves ideālus un iestiegot apātijas neizbrienamajā purvā, no kura tā arī nespēj izkārpīties laukā.

Dakteris Ivanova sievai Zārai noteicis letālu diagnozi – diloni (tuberkuloze), taču tas nav galvenais iemesls muižnieka bēdām, jo viņš savu sievu sen vairs nemīl. Drīzāk izjūt sirdsapziņas pārmetumus, jo sieva (ebrejiete) viņa dēļ mainījusi ticību un sastrīdējusies ar vecākiem.

Iespējams, ka vairāk kā simts gadus atpakaļ, kad tika uzrakstīta šī luga, ilgstošas skumjas, nomāktības un bezcerības sajūtas netika uztvertas kā nopietnas slimības simptomi, tāpēc dakteris, katru dienu apciemojot Ivanova sievu, nemaz nemēģināja ārstēt paša saimnieka depresiju.

Ja vienā mājā diendienā sadzīvo viens mirstošs un viens depresijas mākts cilvēks, māju pārņem drūmuma un nāves dvesma. Un to es izjutu visu izrādes laiku.

Ogres tautas teātra aktieri bija lieliski, bet izrāde tomēr man šķita par paredzamu un mūsdienām garlaicīgu.

No 5 zirņiem izrādei piešķiru

 

  

P.S. Arī Dailes teātra repertuārā tiek rādīts “Ivanovs”.


Uz ledus satiekas divi pilnīgi atšķirīga temperamenta vīrieši. Makšķernieks – flegmatiķis un piedzēries garāmgājējs – sangviniķis. Pirmās izrādes minūtes, kaut arī saruna tiek adresēta klusajam makšķerniekam, izklausās kā sangviniķa monologs. Arvien pamazām viņa vāvuļošanai sāk pievienoties arī klusētājs un drīz vien abi viens otram atklāj savas problēmas. Viens – pārguris no ģimenes dzīves, bet otrs – donžuāntipa vecpuisis, kas nespēj uzņemties ģimenes dzīves atbildību.

Izrāde – viendienīte. Par kaut ko un īsti ne par ko. Pēc dažām dienām jau biju piemirsusi tajā apspriestās tēmas. Palika prātā vien vizuāli atšķirīgie tēli – pie āliņģa sēdošais makšķernieks pufaikā un gumijas zābakos, kuram apkārt, bārstīdamies ar amizantām humora odziņām un ar pudeli rokās, visu izrādes laiku līgodamies riņķoja uzvalkā, galantā mētelī un dārgās kurpēs tērptais garāmgājējs.

Pēc grūtas darba dienas vai nedēļas tīri laba izklaide. Noskatījos kopā ar vīru, jo viņš ir vasaras makšķernieks, bet ne bļitkotājs.

No 5 zirņiem izrādei piešķiru

  


Izrāde demonstrē vienas ģimenes jubilejas svinības 1998. gadā. Pēc tā, ka galvenokārt tiek runāts krievu valodā (runā arī latviešu un angļu valodā), var secināt, ka darbība norisinās Latgalē.

Pie tēva Edvīna uz 60 gadu jubileju ciemos ieradušies bērni. Meita Jūlija no Londonas atbraukusi kopā ar melnādaino draugu Džemu. Beidzot ieradies arī tēva mīlulis – četrus gadus neredzētais dēls Česlavs, kurš strādā diplomātiskajā dienestā Vīnē. Svinībās piedalās arī Edvīna dēls Juris, viņa sieva Līga un desmitgadīgā mazmeitiņa Jana. Šie trīs ir vienīgie tuvie radinieki, kas regulāri apciemo Edvīnu un viņa sievu Taīsiju, neskatoties uz to, ka Edvīns dēlu augstu nevērtē un pat izsmej viņa biznesu.

Lai arī tiek svinēta jubileja, ģimene vēl joprojām sēro pēc nesenās Česlava dvīņu māsas – ar depresiju slimās mākslinieces Veras nāvi. Izrādes kulminācijā tiek skaļi izpausts ne tik patīkams ģimenes noslēpums (bet varbūt dažiem tas nemaz nebija noslēpums), kas atklāj Veras pašnāvības iemeslu.

Personīgi man šī izrāde šķita tāda virspusēja – līdz galam neatrisināts un uz visiem jautājumiem neatbildēts stāstījums ar nelieliem humoriņa akcentiem. Nepieņemama likās samērā mierīgi uztvertā ziņa par tēva Edvīna rīcību pret savu meitu Veru, kā arī mātes Taīsijas spēja neko neredzēt un nedzirdēt. Vai to vispār var saukt par ģimeni, ja pastāv tāda vienaldzība un neiejūtība?

Cauri visai izrādei vijas nu jau 29 gadus vecās mazmeitas Janas stāstījums par viņas sajūtām svinību dienā pirms 19 gadiem. Tas visu izrādi sagriež tādos kā tortes gabaliņos, jo viens ar otru mijas divi dažādi laiki – mūsdienas un 1998. gada svinības. Nekādi nevarēju saprast, kāpēc izvēlēts tieši 1998. gads. Tik pat labi tas varēja būt dažus gadus vecs notikums. Vai tiešām mazmeitai Janai bija jānodzīvo 19 gadi, lai beidzot saprastu, kas tajā dienā noticis?

No 5 zirņiem izrādei piešķiru

  

P.S. Solītie subtitri krievu valodā, kad tiek runāts angliski, uz tablo nebija izlasāmi – pārāk gaiši, tāpēc šīs sarunas tā arī palika līdz galam nesaprastas.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.



pārdomas 

Nemāku dzīvot pēc principa - gan jau kaut kā.