Kaut arī scenogrāfija ar minimālām detaļām bija lieliski pārdomāta, pati izrāde likās garlaicīga un sadrumstalota (vienmēr esmu uzskatījusi, ka romānu nav iespējams pārveidot par lugu). Sliecos domāt, ka varbūt tā nebija īstā diena, kurā vēlējos iedziļināties Latvijas vēsturē, kārtējo reizi izbaudot 40-to gadu politiskās peripetijas, kad mūsu pašu tautieši no viena Kurzemes jūrmalas ciema sadalās, nonākot gan vācu, gan krievu, gan nacionālistu pusē. Un galvenais varonis Ingus Zutis, kam iesauka Ņurņiks, patiešām uzvedas kā tizls ņurņiks, liekot skatītājam aizdomāties, vai ar savu rīcību viņš tādā veidā pozicionē latviešus.

Kad uz skatuves vācietis runāja vāciski, bija sajūta, ka esmu atnākusi nevis uz Rīgas, bet uz kādu Berlīnes teātri. Kāpēc šo tekstu, aiz cieņas pret skatītājiem, nevarēja iztulkotu ar projektoru parādīt uz mājas sienas tāpat, kā rādīja citus citātus? Krievu valoda man grūtības nesagādāja, bet vai to sapratīs mūsdienu jaunieši, uz kuriem izrāde tomēr ir orientēta.

Izrādē, manuprāt, ļoti daudz smēķē. Sēdēju partera 14. rindā un sajutu dūmu smaku jau pēc dažām sekundēm, līdzko aktieri uzsāka smēķēt. Vai tiešām līdz šim brīdim nav izdomātas butaforās teātra cigaretes, lai skatītājam nav jājūtas, it kā būtu iemaldījies smēķēšanai paredzētā telpā. Un kā ar likuma ievērošanu? Vai uz teātri aizliegums smēķēt publiskās vietās neattiecas? Pie tam šī izrāde ir paredzēta skolēniem programmas “Latvijas skolas soma” ietvaros. Vai tiešām tas ir labākais, ko viņiem demonstrēt? Smēķējiet, jaunieši! Tik uz priekšu! Un vēl tās kaisles ainas, kad meitenes gluži kā izbadējušās pēc seksa, pašas metas virsū puišiem, kājas gaisā plivinādamas. Mazliet par traku. Vai tā ir kāda modes tendence pēdējo gadu izrādēs? “Svina graša” šai ziņā arī neatpalika (tur gan izcēlās arī ar alkohola dzeršanu). Vai tiešām izrādes veidotāji domā, ka mūsdienu jauniešiem vairs neeksistē nekāda kautruma sajūta? Katrā ziņā es kā māte vismazāk vēlētos, lai tādu izrādi redz mans vidusskolnieks.

Un vēl. Sākuma epizodē, kad pēc ebreju nošaušanas ciema sievas rakājās ebreju novilkto drēbju kaudzē, man tas atgādināja Latvijā pēdējo gadu laikā tik populāros second hand veikalus, kuros gūzma sieviešu rakājas pa tikko ievesto jauno lupatu kravu, it kā viņām nebūtu ko vilkt mugurā.

No 5 zirņiem piešķiru

 

 


Saturiski viegla un uz aktierspēli balstīta komēdija par puķu pārdevēju Elīzu Dūlitlu, kuras izrunas dialektu un manieres sešu mēnešu laikā cenšas izlabot fonētikas profesors (vecpusis) Higinss. Viņš ar draugu saderējis, ka augstākās sabiedrības pasākumā neviens nespēs atklāt Elīzas patieso izcelsmi un sociālo stāvokli. Taču kas ar jauno sievieti notiks, kad sešu mēnešu eksperiments beigsies? Vai viņa vēlēsies atteikties no aristokrātiskās dzīves un atgriezties nabadzībā?

Īsti nenoticēju Elīzas un profesora mīlestībai. Drīzāk no Elīzas puses tas bija kā patvēruma meklējums, savukārt profesors pildīja tēva lomu, jo bija vienīgais cilvēks, kas izrādīja kaut mazāko interesi un rūpi par Elīzu.

Viena no centrālajām skatuves iekārtojuma mēbelēm ir klavieres, pie kurām piesēžas uzspēlēt pieci izrādes aktieri. Labs pārsteigums.

Vēlējos noskaidrot, kāpēc izrādes nosaukums “Pigmalions”, ja šis vārds izrādē nemaz neizskan. Leģenda vēsta, ka grieķu tēlnieks Pigmalions izveidoja ļoti skaistu un sievišķīgu meitenes skulptūru - Galateju, kurā pats iemīlējās, tāpēc lūdza mīlas dievieti Afrodīti atdzīvināt akmens skulptūru. 

No 5 zirņiem piešķiru

 


Luga veidota pēc komēdijas “Četrdesmit karāti” motīviem. Karāti, kā zināms, tiek pieminēti, runājot par dārgakmeņu vērtību. Jo vairāk karātu, jo dārgakmeņu slīpējums precīzāks un mirdzums dzidrāks. Šajā lugā karāti salīdzināti ar sievietes gadiem.

Lugas galvenā varone Liza savos četrdesmit gados izstaro vieglumu, valdzinājumu un jauneklību. Viņai ir darbs nekustamo īpašumu birojā, divas neizdevušās laulības, 17 gadus veca meita un māte, kas meitu un mazmeitu kāro izprecināt. Šo trīs sieviešu ikdienā ienāk trīs vīrieši. Precīzāk divi, jo Lizas pirmais vīrs, kaut viņi šķīrušies pirms 20 gadiem, ir biežs viesis Lizas mājā.

Luga mēģina lauzt sabiedrībā pieņemtos stereotipus, ka laulātajam pārim jābūt daudz maz līdzvērtīgā vecumā. 20 gadu starpība uz vienu vai otru pusi, – vai tas ir pieļaujams?

No 5 zirņiem piešķiru

Prieks, ka Ogres Tautas teātris mani kārtējo reizi patīkami pārsteidzis. Novēlu, lai šī izrāde iegūtu amatierteātru skates galveno balvu. 


Kāds skaitās labs koncerts? Tāds, kura laikā gūsti garīgu baudu, tāds, kura laikā vari dziedāt līdzi vai tāds, kura laikā atslēdzies, domājot savas domas.

Koncerta galvenā tēma – māte un mātes mīlestība. Vai nu dziesmas bija pārāk lēnas, sentimentālas un vienveidīgas, vai nu man noskaņojums nebija atbilstošs, bet koncerta lielāko daļu lidinājos savās domās, laizdama šo to no dzirdētā gar ausīm. Kaut kā atmiņā atausa mani mūzikas skolas gadi. Skatījos, kā Rolands (viens no pavadošās grupas mūziķiem) spēlē sintezatoru un atcerējos, kā, mācoties mūzikas skolā, apbrīnoju viņa muzikālo dzirdi (solfedžo stundās perfekti rakstīja diktātus) un fantastisko klavierspēli.

No 5 zirņiem piešķiru

 


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt un izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko


Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.



pārdomas 

Ģimeni satuvina kopīgas rotaļas, paražas un pasākumi.