Vai mums – sievietēm – ir kaut viena ķermeņa daļa, ar kuru mēs būtu apmierinātas un lepotos? Šādu jautājumu cenšas noskaidrot brīnišķīgā aktrise Zane Daudziņa, kas piedalījusies jau vairākās sievietēm veltītās monoizrādēs.

Šoreiz Latvijas sievietēm ļauts par sevi pasmieties, jo visas nomoka vienādas problēmas, kuras diemžēl mēs pašas arī radām. Visas vēlas būt skaistas, lai patiktu gan sev, gan draudzenēm, gan vīriešiem, taču bieži vien mēs neapzināmies, ka skaistums neslēpjas vien ārējā izskatā.

Kaut izrāde bija gana laba, cenšoties celt Latvijas sieviešu pašvērtējumu, piešķīru tikai četrus zirņus, jo dzirdētais man nenesa jaunas atklāsmes.

Komiska izrāde par diviem blakus dzīvokļu kaimiņu pāriem, par laulību krāpšanu un melošanu.

Radās sajūta, ka aktieri vietām tekstu paši piedomāja. Tikai pēc izrādes internetā izlasīju, ka dienā, kad to skatījāmies, bija pirmizrāde.

Koncerta 1. daļā skanēja Džordža Gēršvina koncerts klavierēm un orķestrim Fa mažorā. Neteikšu, ka mūzika gāja pie sirds, taču ar interesi vēroju Andreja Osokina virtuozitāti un līdzpārdzīvojumu. Pāris reižu pievēru acis, mēģinot sajust mūziku vien ar dzirdi, taču baidījos iemigt.

2. daļā spēlēja tikai orķestris. Pūšamie instrumenti līdz ar metāliskajām skaņām skatuves gaismās izstaroja kustīgu spožumu, kas vēl vairāk papildināja gada gaidītāko svētku noskaņu. Mirdzums uz skatuves pēc koncerta turpinājās ar tūkstošiem lampiņu mirdzumu pilsētas ielās.

Skatuves centrā novietotas klavieres, un izrādes laikā skatītāji izbauda klātesošu mūziku. Viens Emīls Dārziņš izspēlē emocijas skaņās, bet otrs Emīls Dārziņš izspēlē emocijas vārdos.

Izrāde atspoguļo Emīla Dārziņa pēdējo divu dzīves gadu traģisko pusi gan mūzikas jomā, gan personiskajā dzīvē, kas, iespējams, bija par iemeslu tam, ka komponists mira gana jauns – trīsdesmit piecu gadu vecumā. Komponēšana, klavierstundu pasniegšana un mūzikas recenziju rakstīšana – trīs nodarbes, kas prasīja lielu garīgo piepūli, bet diemžēl netika pienācīgi atalgotas. Mūžīgais naudas trūkums, kā arī apmelojums par simfoniskā tēlojuma “Vientuļā priede” plaģiātismu, komponistu salauza kā personību. Aizvainojuma un iespējams - arī depresijas vadīts, 1908. gada janvārī viņš iznīcināja vairākus savus muzikālos sacerējumus. Līdz mūsdienām saglabājies tikai 41 skaņdarbs. Arī slavenais Melanholiskais valsis ir paglābts tikai pateicoties tam, ka pie diriģenta atradās orķestra notis.

Apgarots ar domu, ka latviešiem jārada savas kultūras vērtības, Emīls Dārziņš 1908. gadā sāka rakstīt pirmo latviešu operu Rožainās dienas. Atnākusi pēc izrādes mājās, internetā pārlasīju pieejamo Dārziņa autobiogrāfiju. Gribējās zināt, kas noticis ar viņa rakstīto operu “Rožainās dienas”, jo pirmā latviešu opera skaitās Alfrēda Kalniņa “Baņuta”, kas pirmizrādi piedzīvoja 1920. gadā. Izrādās - no operas “Rožainās dienas” saglabājušies tikai fragmenti. Pārējais gājis bojā Pirmā pasaules kara gados.