No 5 zirņiem grāmatai piešķiru

   

Stāsts par 17 gadus vecu jaunieti, kuras ģimene iekļūst smagā auto katastrofā. Diennakts laikā, kamēr Mia atrodas komā, viņai jāpieņem svarīgs lēmums – dzīvot vai mirt. Kā būs, ja viņa izvēlēsies dzīvot? Vai viņa spēs iztikt bez mammas, tēta un mazā brālīša, kas gājuši bojā? Vai viņa izveseļosies pilnībā, vai kļūs par invalīdi? Vai viņa atgūs iepriekšējās čella spēlēšanas prasmes? Vai viņa vēl joprojām tiks gaidīta prestižajā mūzikas skolā? Vai Ādams viņu turpinās mīlēt?... Un ir tikai viens vienīgs jautājums, uz kuru meitene zina skaidru atbildi. Mīlestība pret klasisko mūziku un čellu sekos viņai mūžīgi.

Kā jau pieminēju iepriekš, stāstā atspoguļoti vienas diennakts notikumi. Katra grāmatas nodaļa iesākas ar laikrādi, ko lasot laidu garām un neuztvēru kā kaut ko būtisku. Līdzās liktenīgās dienas notikumiem aprakstītas Mia atmiņas, jo, kamēr viņa atrodas komā, ārpus fiziskā ķermeņa izgājis astrālais ķermenis, kas nespēj neko sajust, bet spēj pārvietoties telpā un domāt.

Visumā stāsts garlaikoja, kaut gan divas vai trīs reizes pa asarai notecēja. Gadījās pāršķirt arī kādu pavirši izlasītu lappusi. Pret interesantām grāmatām parasti tādu necieņu neizrādu.

Visemocionālākās visā stāstā man šķita divas epizodes –  Mia atmiņas, kā viņa pārgrieza brāļa nabassaiti un tas, ko opis iečukstēja ausī, kamēr meitene atradās komā. “…es sapratīšu, ja tu dosies prom. Tas nekas, ka tev jāpamet mūs. Tas nekas, ja tu gribi pārtraukt cīņu.”

Stāstījums likās virspusējs. Līdz pēdējam mirklim neatradu apstiprinājumu tam, ka brālis ir miris. Kas īsti ar viņu noticis, nav zināms, kaut grāmatas sākumā tika pieminēts, ka vests uz slimnīcu. Nepārliecināja abu jauniešu mīlestība, jo šķita, ka katrs dzīvo savā pasaulē. Nenoticēju arī tam, ka 17 gadus veca jauniete ir tik apmāta ar mūzikas instrumenta spēli, ka čellam spēj veltīt diezgan daudz sava laika. Šajā vecumā svarīgākas ir arī citas lietas, ko jāpaspēj ieraudzīt, izbaudīt un apgūt.

 

P.S. “Šorīt es pamostos, kad plāna, balta sega noklājusi mauriņu mūsu mājas priekšā. Tā nav pat collu bieza, bet šajā Oregonas daļā jau neliela kārtiņa apstādina visu, jo apgabala vienīgais sniega tīrītājs ir aizņemts, tīrot ceļus… Sniega ir pietiekami, lai skolā atceltu mācības… Sniega diena.” Iedomājieties tik, ja Latvijā būtu šāds likums - kā uzsnieg sniegs, tā brīvdiena. Tad ziemā varētu vispār neiet uz skolu:)

Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko